No bailēm par eitanāziju līdz septiņu mēnešu jubilejai – Rū dzīvesstāsts

Lai gan neviens no Zanes ģimenes ar zirgiem nekad nav nodarbojies, graciozajiem dzīvniekiem viņas dzīvē vienmēr bijusi liela loma. Pie sava pirmā zirga – ķēves Smailes – Zane tika 14 gadu vecumā. Kopš tā brīža, nu jau padsmit gadus, zirgi ir neatņemama viņas dzīves sastāvdaļa, turklāt pavisam drīz arī profesionālajā dzīvē.

Pēc vidusskolas Zane izvēlējās kļūt par žurnālisti divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, studijas bija Valmierā, kas nebija maznozīmīgi, jo mājās bija zirgi, kurus atstāt vienus nevarēja. Otrkārt, jau skolas laikā valoda un rakstīšana padevusies un patikusi. Studijas Zane pabeidza un nozarē pastrādāja dažādos virzienos, taču līdz galam darbs nav iepaticies. Šķitis – dzīve notiek tur ārā, pie zirgiem! "Nezinu īsti, kas notika manā galvā, kad to izdomāju, taču vienkārši aizgāju un iesniedzu dokumentus (lai kļūtu par veterinārārsti – aut.) . Tagad mācos 5. kursā – atlicis vēl pavisam maz," pastāsta Zane, piebilstot – lai gan sešu gadu laikā jāapgūst pamata zināšanas par visiem dzīvniekiem, viņa nākotnē vēlas specializēties tieši zirgu veterinārijā. "Zirgā aizvien ir tas, ar ko vēlos saistīt savu dzīvi. Tā ir viena no lietām, kas man tiešām neapnīk."

Rū grib dzīvot

Zanes pirmā satikšanās ar Rū bija nakts melnumā, kad reproduktīvās veselības aprūpes prakses ietvaros (prakse par dzemdībām, ginekoloģiju un jaundzimušo aprūpi – aut.) bija jāsteidzas pie tikko piedzimuša kumeliņa, kurš nevar piecelties kājās. Rū piedzima ar locītavu kustību ierobežojumiem jeb kontraktūrām visās četrās kājās – kumeļmeitene nebija spējīga iztaisnot kājas. "Mēģinājām viņu ārstēt ar medikamentiem, bet tas īsti nepalīdzēja. Jau tad uz viņu skatījos – tāds ārkārtīgi mīļš kunkulītis tur zemē. Man viņas bija žēl. Viņa ir ļoti interesants gadījums, jo kontraktūras parasti ir divām kājām un arī tad ne tik stipras. Prakses laikā man bija jāizvēlas viens klīniskais gadījums, par kuru rakstīt kursa darbu, – es izvēlējos viņu," atceras Zane.

Tā kā medikamentoza ārstēšana nepalīdzēja, atlika viens variants – šinas. Rū iepriekšējie saimnieki mazo kumeļbērnu nogādāja Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Zirgu klīnikā, lai šinas uzliktu visām četrām kājām, bet turpmāko ārstēšanu veica mājās. Taču pavisam drīz viņu fiziskie, emocionālie un finansiālie resursi bija izsmelti – jau no dzimšanas Rū bija jābaro ik pēc divām stundām ar ķēves piena aizvietotāju, jo sākumā viņa nevarēja pati piecelties un paēst, bet, kad sāka staigāt, ķēve no viņas jau bija atteikusies.