Gleznas, kurās viss ir skaidrs. Modernā māksliniece Elīna Zaķe

Bieži dzirdēts, ka lielie mākslinieki savu potenciālu apjauš jau agrā vecumā. Precizējums – to apjauš pieaugušie, kuri tad sūta nedaudz apjukušo bērnu vai jaunieti uz visdažādākajām mākslas un radošajām nodarbēm. Elīnas stāsts uz šī fona atšķiras, jo viņa mākslai pievērsās pirms nieka pieciem gadiem, kad pameta savu stabilo pilna laika darbu aviācijas nozarē. Un tad puzles gabaliņi paši sākuši krist pareizajās vietās. "Zināju, ka gribu būt pilots, tāpēc aizgāju strādāt par stjuarti. Tas man šķita foršs pirmais solis, lai vispār saprastu, kas tā ir par profesiju un vai man tiešām tik ļoti patiks lidot. Un ļoti labi ka izmēģināju. Sapratu – ja esi aviācijā, tai jābūt tavai dzīvei. Protams, tā ir lielākajā daļā profesiju, bet, ja esi students, tev patīk ceļot un vēl nav stabilas ģimenes, tad šī profesija var būt īsta medusmaize. Bet, ja mājās gaida ģimene, dzīvot septiņas dienas Briselē vai pavadīt nedēļas nogales vienam pašam viesnīcas istabās, vairs nav tāda gandarījuma," pārdomās dalās Elīna.

Pēc aptuveni gada, kas pavadīts kaut kur starp debesīm un zemi, jaunā sieviete skaidri apzinājusies, ka, lai arī cik ļoti viņai patiktu lidot, šis nav viņas aicinājums. Elīna arī atspēko uzskatu, ka stjuarta darbs – tas ir tikai stāsts par lidmašīnām un laika pavadīšanu eksotiskos galamērķos. Patiesībā lielākajā mērā tā ir klientu apkalpošana, kas ir fiziski un emocionāli nogurdinoši. "Aizgāju no darba bez jebkādiem uzkrājumiem," atceras Elīna, kura pēc vidusskolas uzsākusi, taču ātri atmetusi ar roku studijām gan ekonomikā, gan arī grafiskā dizaina nozarē. "Zināju vien to, ka septiņus mēnešus būs bezdarbnieku pabalsts. Tas nozīmē, ka man būs septiņi mēneši, lai izdomātu, ko tālāk darīšu. Vēlējos attīstīt savu biznesu. Kādu? To vēl tajā brīdī nezināju, bet biju nospraudusi sev mērķi nekad ne pie viena vairs nestrādāt."