Atzīšos, arī es dzīvoju stereotipu varā – ja jau bijušais sportists, tad arī dzīve pēc profesionālo sporta gaitu beigām, loģiski, būtu veltāma šai tēmai. Jo zināma no bērna kājas un līdz kaula smadzenēm. Ronalds Cinks savukārt pierāda pretējo – viņa tagadējā dzīve pēc aiziešanas no hokeja veltīta zinātnei, psiholoģijai un datiem. Ronalds ir psiholoģijas doktorants, lektors un strādā Valsts probācijas dienestā.
Mūsu saruna notiek vienā no Ronalda darbavietām, Rīgas Biznesa skolā, kur viņš pasniedz psiholoģiju. Pasniedzēja darbs, kā pats saka, tā īsteni iepaticies tikai tad, kad sācis mācīt studentus, kuru izglītība nav saistīta ar psiholoģiju. Un tomēr man tas hokejs nedod mieru, tāpēc pirmais jautājums:
Kāpēc tu aizgāji diametrāli pretējā virzienā – nevis, kā ierasts sportistiem, uz treneriem, bet uz akadēmisko vidi?
Kad aizgāju no "lielā" hokeja, vēl turpināju spēlēt Latvijā, bet manā galvā tās jau bija beigas. Mani neinteresēja turpināt, spēlēju tikai tāpēc, ka varēju savienot ar darbiem, studijām, kamēr bija ērti un izdevīgi – nav baigi jāiespringst, nav jālauž kakls, lai varētu tajā līmenī uzspēlēt. Sākumā trenēju arī bērnus, bet tas ir cits stāsts. Tas bija kaut kas, ko mācēju uzreiz un varēju apvienot ar studijām, kaut kādiem blakus darbiem. Un cik tad man bija? 21 gads!
Bet kāpēc tieši psiholoģija, nevis inženierzinātnes vai programmēšana?
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
