Joprojām ir grūti šķērsot ielu. Sanitas Indriksones spēka stāsts pēc avārijas

Uz traumētās rokas Sanitai ir tetovējums, kas bija jau pirms nelaimes gadījuma, – uzraksts "believe, trust, love". "Mans kristīgais vārds ir Sofija, kas arī nozīmē – mīlestība. Lai cik ļoti daudz man..." Sanita apraujas pusvārdā, "es noteikti ticu, ceru un mīlu." Bet jau pēc negadījuma, janvārī, uztetovētas divas rudzu vārpas – spēka simbols. "Tās ir apzināti uztaisītas – lai man ir spēks. Un skaitlis 17 – tas ir eņģeļu skaitlis," atklāj Sanita.

"Es īsti neredzēju ne vainīgo, neko, tikai mazu stūrīti no mašīnas – tā bija balta," Sanita turpina stāstīt par stindzinošo augusta notikumu. "Kad gulēju uz zemes, centos kaut ko saskatīt, jo likās – ja nu autovadītājs aizbrauc projām, lai es vismaz kādam varu pateikt, kāda mašīna man uzbrauca."

"Bet cilvēkam, ar ko tas notikums notika (tieši tā Sanita saka – aut.), esmu piedevusi – viņš neaizmuka. Es izstāstīju, kā atbloķēt manu telefonu, un viņš centās sazvanīt manu darba devēju. Nezinu, viņš vai kāds cits izsauca policiju un neatliekamo palīdzību, un visu laiku bija kopā ar mani. Es nokritu diezgan neveiksmīgā pozā, salauzu labajai rokai plecu, kritu uz kreiso pusi, to vairāk traumēju. Atbrauca "ātrie", un tad jau es pamodos slimnīcā. Tur nodzīvoju piecas dienas, piektdien man uzbrauca, otrdien operēja, trešdien jau biju mājās. Visus šos astoņus mēnešus apmeklēju traumatologu un strādāju ar fizioterapeitēm – man ir divas fantastiskas meitenes, kuras strādā ar mani katru dienu un kurām būšu pateicīga visu atlikušo dzīvi. Viņas ir tās, kuras sākumā redzēja manus pārdzīvojumus, asaras. Viņas redzējušas manu patieso dzīvi, kad kaut kas neizdodas – kad kaut kas atkal sāk sāpēt vai kustības neatjaunojas tik strauji, kā gribētos. Jo daudzi neapzinās, kas ar mani noticis, te es domāju tieši manu mentālo veselību..."

Jautāju, kas patiešām notika. "Es sabruku," Sanita neslēpj, "es salūzu. Es joprojām nevaru pāriet pāri ielai (valda asaras – aut.), kaut gan tas nenotika pie gājēju pārejas. Ja man jāiet pāri ceļam, es stāvu pie tā un gaidu, kad apstāsies mašīna, vai tiešām varu būt droša, ka tā apstāsies. Pie manām mājām ir gājēju pāreja, kur abos virzienos ir divas auto joslas. Es sagaidu, kad apstājas visi šoferi, un tikai tad eju pāri. Vienreiz kāda smagā mašīna sāka bremzēt, un es gaidīju, kad tā pilnībā apstāsies. Šoferis sāka mani lamāt – es taču sen jau varēju pāriet pāri ielai, vai tad neredzu, ka viņš bremzē? Tagad arī noteikti neskrienu pāri pie mirgojoša luksofora. Sākumā bija arī grūti braukt mašīnā. Šoferis bremzē, un es noteikti būtu bremzējusi pirms tam."