Neesmu labs cilvēks. Edijs Klaišis un viņa izglābtie jaunieši

Sarunā Edijs atklāti stāsta par pagātnes notikumiem, kas pašu ievilkuši atkarību gūstā, un jauniešiem, kuri cenšas rast vietu mūsu radītajā pasaulē.

25 gadi alkohola un narkotiku gūstā

"Nevienam nav noslēpums, ka mana pagātne ir drausmīga," teic Edijs, kura dzīvesstāsta lappusēs lasāmas tumšas rindas. "Esmu dzīvē taisījis baigos "sūdus", tajā skaitā pietiekamā daudzumā lietojis alkoholu un narkotikas. Esmu uzmetis cilvēkus, iedzīvojies parādos…" Vīrietis nenoliedz, ka viņam bieži vaicā: "Nu, un tagad esi baigi mainījies?", uz ko viņš atbild noraidoši. "Esmu no tiem, kurš uzskata, ka cilvēki savā būtībā nemainās. Mainās tas, kā viņi kaut kādas lietas uztver un kā viņi attiecas. Esmu tikpat haotisks, bezatbildīgs – nevar saorganizēties, nemāku neko ieplānot. Un tāpēc neuzskatu sevi par labu cilvēku. Tas, ka daru labas lietas ar citu cilvēku atbalstu – tas ir kaut kas cits. Nemāku spriest par citiem, bet zinu par sevi, jo, ja būtu labs cilvēks, man nebūtu tādas pagātnes, kāda tā ir. Labs cilvēks tādas cūcības, kādas esmu sastrādājis, nedarītu."

Un kā tad ar parunu, ka neviens svētais nav bez pagātnes un neviens grēcinieks – nākotnes? Edijs tās sauc par pārgudrībām, kas cilvēkiem saputrojušas galvu. "Visam tiek meklēti skaidrojumi, visu laiku uz kaut ko atsaucas. Man šķiet, ka cilvēki aizvien vairāk sāk pazaudēt sevi. Te gan nerunāju par mūsdienu jauniešiem – viņi ir emociju paaudze, bet mēs gan. Esam šausmīgi galējību cilvēki. Šobrīd ir pieejami visādi kursi un kursiņi, domubiedru grupas, kas būtībā jau ir ļoti forši, taču problēma ir tajā, ka no tām paņemam nevis to, kas mums der, bet visu. Tur ir ļoti daudz labu lietu, bet paņem to, kas ir tavs!"