Jau pirms aizbraukšanas zināja, ka atgriezīsies Latvijā. Edīte Ligere par dzīvi Vācijā

Edīte Ligere ir kļuvusi par 1000. latvieti, kas atgriezies mājup – pēc piecu gadu reemigrācijas koordinatoru programmas darbības Rīgas plānošanas reģionā. Deviņu gadu laikā Vācijā paplašinājusi ģimeni, izsapņojusi sapni par mākslu, uzsākusi studijas Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes maģistrantūras programmā "Pārtikas zinātne", lai radītu inovatīvu, Eiropas mērogā unikālu produktu – šokolādes konfektes no kukaiņu pulvera "Carlo's Bugs".

Tūkstošā

Tūkstošā reemigrante, kā jūties, iekļūstot tik simboliskā statistikā?

Tas tiešām ir "woow", smieklīgi, bet tā nu tas ir. Vācijā nokļuvām, kad sāku draudzēties ar Rūdolfu, un viņš tolaik bija medicīnas students. Rūdolfs gribēja mācīties asinsvadu ķirurģiju, bet Latvijā nebija rezidentūras iespējas. Viņa māsīca dzīvo Anglijā, brālis Vācijā, un mēs izvēlējāmies Vāciju. Es pametu visu, kas bija sākts, un devos līdzi. Bijām vēl jaunāki, un vispār nekas neatturēja no aizbraukšanas. Dibinājām ģimeni, apprecējāmies, "saražojām" divus bērnus.

Kā paši vācieši jūs pieņēma?

Teikšu, ka ar vāciešiem draudzība neveidojas tik vienkārši. Man kā ekstravertam ir tendence draudzēties, tā ka viss ir atkarīgs no tā, kāds esi pats. Ja centies iedzīvoties un pieņemt viņu paražas un svētkus, apgūsti valodu, ir kaut kāds līdzīgs domu gājiens, tad neredzu problēmu. Arī vāciešiem, kā jau mums visiem, ir svarīgi, kādu mērķu vadīts esi šajā valstī ieradies. Vai esi te, jo gribi izmantot kaut kādus sociālos labumus, vai tāds, kas grib piedalīties Vācijas attīstībā. Mums bija vienkāršāk, vīrs ir ārsts, par mani teica, ka māksliniece. Kontakts ar cilvēkiem veidojās, kad bērnu uz dārziņu vedu ar velosipēdu. Tad var gabaliņu pabraukt kopā, pačalot. Pārējais, kā jau mammām, bērnu laukumiņos, un tur, protams, frāzes tādas, ka eju labāk darīt kaut ko citu. Virspusēji, bet ko tad tur citu darīt!? Iedomājies: no 80 miljoniem Vācijas iedzīvotāju pat puse nav vācieši.