"Jāizvēlas kaut kas viens, jābeidz fokusēties uz miljonu citu lietu. Un jāizstrādā strukturēts plāns. Mērķi jāsadala mazākos, tā, lai beigās plāns ir gluži pa stundām. Ja neiesi maziem solīšiem, pa minūtei, pa stundai, diezin vai aiziesi no sava punkta A uz punktu B," viņa pamāca un atklāj tetovētāja darba aizkulises, par kurām daudzi pat neiedomātos.
Pastāsti, kā tu pievērsies tetovēšanai!
Bērnībā mēģināju visu ko, taisīt auskarus no polimēra māla, zīmēt, gleznot, apmeklēju visādus pulciņus. Centos eksperimentu ceļā sevi atrast. Skatījos slavenos amerikāņu šovus par tetovēšanu un domāju, ka to noteikti nespēšu. Kāda ir iespēja, ka man sanāks!? Tomēr izdomāju – pirms nebūšu mēģinājusi, neko nevaru spriest. Nopirku vislētāko tetovēšanas aparātiņu ar krāsu un adatu komplektu. Pirmais tetovējums tapa, kad man bija 16 gadi, nopietnāk jau 18 gados. Pamēģināju uz sevis, trenējos uz cūku ādām, pie manis nāca klasesbiedri, un pamazām ienāca arī naudiņa. Tā kā esmu no mazas pilsētas, Olaines, biju tur vienīgais tetovētājs, un, vārds pa vārdam, cilvēki par mani uzzināja. Es teiktu, ka tetovēšana pati mani izvēlējās. Es tikai "bakstījos" un pamazām sasniedzu atpazīstamību un peļņu. Prasmes attīstījās, un bija arī prieks par paveikto darbu.
Atceries, kāds izskatījās pats pirmais tetovējums?
Īstenībā nebija pat tik slikti. Esmu redzējusi šausmīgākus darbus – meistaru, kuri strādā piecus vai desmit gadus.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
