Nedzirdīgā Madara Indriksone, kas iemācījās spēlēt klavieres un mīlēt sevi

Šī nav gluži ierasta intervija, kur viens pret vienu ar cilvēku, malkojot kafiju, runā par viņa dzīvi, sasniegumiem un nākotnes plāniem. Tiesa, tēmas ir tieši šādas, un kafija arī ir. Taču uz galda atrodas trīs tasītes. Trešo kafijas tasīti ir pasūtījusi surdotulce, kuras darba pienākumus poētiski varētu dēvēt par tilta izveidošanu starp nedzirdīgo cilvēku un dzirdīgo pasauli.

Kad un kā sākās tava nedzirdīgā pasaule?

Esmu nedzirdīga kopš dzimšanas. Piedzimu priekšlaicīgi, astoņu mēnešu vecumā, kas, protams, nav super agri, taču bija veselības sarežģījumi, tā nu esmu vienīgā nedzirdīgā ģimenē.

Kāda ir nedzirdīga bērna dzīve mazpilsētā?

Bērnību pavadīju Usmā. Bez manis tur bija vēl tikai viens nedzirdīgs puika, kas bija nedaudz vecāks par mani. Bet es nekad nejutos atstumta. Visu bērnību biju aktīva un jautra, gāju spēlēties ar bērniem. Savu nedzirdību nekad neuztvēru kā šķērsli. Turklāt bērni vienmēr spēj atrast veidu, kā komunicēt. Pat nekad nebiju domājusi, kā man būtu pareizi jākomunicē ar citiem bērniem, tas vienkārši sanāca dabiski. Man bija ļoti laimīga bērnība.

Tā kā es piedzimu dzirdīgā ģimenē, sākumā neviens neprata zīmju valodu. Man pat sākumā nebija izpratnes par valodu kā tādu. Tikai, nonākot skolā, es sapratu, ka ir valoda, ka ir zīmes. Bērnībā es vienkārši improvizēju ar žestikulēšanu un mīmiku. Protams, minimāli es kaut kādas zīmes zināju. Bet pilnvērtīgi zīmju valodu es apguvu, tikai uzsākot skolas gaitas.

Kad sāku apmeklēt skolu, zīmju valodu sāka apgūt arī vecāki. Mamma pat gāja speciālos kursos. Kaut arī vecāki nepārvaldīja zīmju valodu, es tāpat vienmēr esmu jutusi, ka viņi cenšas mani saprast. Mums ģimenē ir izveidojusies pat sava valoda.

Skolas gaitas uzsāki turpat Usmā?

Nē, kad man bija septiņi gadi, mēs pārcēlāmies uz Rīgu. Mācījos Rīgas nedzirdīgo bērnu internātskolā, kura šobrīd ir pārdēvēta par Rīgas Ēbelmuižas pamatskolu.