Kāda ir samaksa par to, ka izvēlies būt drosmīga savos lēmumos un esi pati sava ceļa gājēja? Kāda ir vīrieša loma tavā dzīvē, un kādi secinājumi par tēmu – es un nauda? Par šiem un vairākiem citiem jautājumiem sarunu pēcpusdienā restorānā "Koya" sprieda sabiedrībā zināmas dāmas un Gundegas Rozes jaunās grāmatas "Planēta Sieviete" lasītājas.
Piedalās finansiste, kulinārijas eksperte Ilze Auzere, aktrise un uzņēmēja Agnese Zeltiņa, fitnesa trenere un TV personība Madara Meiere. Sarunu vada grāmatas "Planēta Sieviete" autore žurnāliste Gundega Roze.
Kā jūs esat veidojušās kā sievietes? Kas jums šai ceļā ir radījis paliekošu iespaidu?
Ilze: Kā maza meitene identificējos ar pasaku un grāmatu varonēm, bet divpadsmit gadu vecumā Bārbija kļuva par manu paraugmodeli ar visām skaistajām drēbēm. Sešpadsmit gadu vecumā sāku strādāt Volstrītā, un tā sākās mans pastāvīgais ceļš. Kopš tā laika nav mainījusies mana gaume, joprojām ģērbjos ļoti līdzīgi. Stila ziņā mani ļoti iedvesmoja Odrija Hepbērna, Greisa Kellija un Džekija Kenedija. Tā arī savu stilu neesmu mainījusi, toties izmaiņas ir bijušas iekšējas un tās turpinās.
Agnese: Man jau no bērnības nav bijušas autoritātes vai elki, neesmu nevienu etalonu likusi pie sienas. Pamatskolā biju ērta meitene, zināju, kā jāuzvedas, lai iekļautos. Mans tētis un vecmāmiņa bija skolotāji, mamma – teātra kritiķe, un es līdz 14 gadu vecumam visam pielāgojos kā mazs hameleons.
Bet tad, kad no Siguldas pārnācu uz Rīgu un sākās mani pusaudzes gadi, man nebija jautājuma, kāda sieviete vēlos būt, bet – kas es vispār esmu šai kosmosā. Bija svarīgi saprast, kā varu te izdzīvot. Un kas notiks, ja turpināšu būt ērta vai neērta.
Par sevi kā sievieti aizdomājos tikai divdesmit gados, kad kļuvu par māmiņu. Mūsu ģimenē ir ļoti stipras sievietes, un man vienmēr ir bijis labs piemērs.
Madara: Mans tētis ir sporta skolotājs, un es uzaugu ar puikām pie tēta sporta zālē. Man ir trīs māsas, varēju skatīties un ņemt piemēru no savas mammas, jo viņa vienmēr labi izskatījās.
Vairāk sabiedrības spiedienu izjutu, kad pasludināju, ka esmu fitnesa trenere.
Man jau sen ir spēcīga pārliecība, ka man jābūt tādai, kāda es esmu, nebaidoties no citu viedokļiem. Vienalga, kā izskatos vai izklausos, svarīgi ir būt man pašai. Jā, es varu arī kļūdīties vai pateikt nesmieklīgu joku, bet svarīgākā ir brīvība – ļaut sev būt!
Kāda ir samaksa par to, ka izvēlies būt drosmīga savos lēmumos un esi pati sava ceļa gājēja?
Agnese: Tas nav viegls ceļš. It īpaši, kad saproti, ka gadiem tiek formēts un interpretēts tas, ko saki. Un tad skarbais nodoklis ir tāds, ka cilvēkiem jau ir gatavs priekšstats par tevi. Kad esam iepazinušies tuvāk, tad parasti ir liels pārsteigums: "Tu esi tik normāla, tik forša!"
Gadu gaitā esmu uzaudzējusi biezu ādu, esmu iemācījusies netaisnoties, tiklīdz publiskie ūdeņi atkal saviļņojas.
Foto: Ilva Barkāne
Vienīgi dažkārt arī ģimene un tuvākie cilvēki nesaprot, kāpēc tavas izvēles ir tieši tādas. Bet tik un tā ir svarīgi tai brīdī nenobīties un palikt uzticīgai savam ceļam, savām izvēlēm.
Vēl jau ir iekšējās šaubas, kad sākam sevi salīdzināt ar citiem. Un "Instagram" to ir tikai veicinājis – mēs tik burtiski uztveram visu, ko redzam, sākam sevi salīdzināt un apšaubīt. Tomēr tik un tā vienmēr nonāc pie secinājuma, ka vienīgā elektrostacija, kas ved uz priekšu, ir tava sirds.
Ilze: Esmu pateicīga saviem vecākiem, kuri man dāvināja lieliskas spējas, garīgo mantojumu un pašapziņu. Esmu kā sacīkšu zirgs – man ir klapes uz acīm, un es vienmēr cenšos iet tikai uz priekšu. Mana dzīve nav bijusi viegla, bet vienmēr esmu cīnījusies un ar Dieva palīdzību daudz ieguvusi. Esmu vairākkārt dzīvi sākusi no jauna, un vienmēr pamatā ir bijis darbs.
Madara: Pēdējā pusgada laikā man ir bijuši vairāki piedāvājumi, kas izaicināja pārdomāt manas vērtības. Jau sen esmu sev nodefinējusi, ka manā izpratnē veselīgs dzīvesveids ir pieejams katram, tur nav nav nekā sarežģīta. Bet vienlaikus industrija nāk klajā ar dažādiem jauninājumiem, risinājumiem, tādējādi veicinot biznesu. Mūsdienās ir populāri ātri risinājumi, un man ir bijuši piedāvājumi no lieliem uzņēmumiem veidot sadarbību, būt vēstnesei.
Tā ir miljonu industrija, kārdinājums iesaistīties ir liels, bet tomēr es palieku uzticīga savām vērtībām. Tieši tādēļ arī atteicos no visiem vilinošajiem piedāvājumiem.
Cilvēkiem ir jāsaprot, ka sapņu augums nav vienas dienas darbs.
Zinu, ka mans ceļš nav ērts, bet tas ir mans.
Ilze: Savulaik, kad man piedāvāja lielu kukuli, domāju – mana dvēsele ir vērtīgāka par šo naudu. Ir labi apzināties, ka tevi nevar nopirkt.
Nauda ir ļoti svarīga sievietes dzīvē. Kādi ir jūsu secinājumi par tēmu – es un nauda?
Ilze: Esmu bijusi ar maz naudu un esmu bijusi bagāta. Kad jau dzīvoju kādu laiku Latvijā, bija viens īss posms, kad man patiešām nebija naudas. Pēc dažām dienām bija mana vārda diena, un zinot, ka nāks viesi, ierados firmā, kura bija man parādā un teicu: "Jūs man samaksāsiet šodien!" Viņi samaksāja...
Šai dzīves periodā es daudz mazāk pelnu, bet man arī tik ļoti nekārojas tik daudz lietu. Tas ir nācis ar laiku. Man būtībā pietiek. Brīžiem pārtērējos, bet tad sev saku, varbūt rītdiena nepienāks, un ir jādzīvo šim mirklim. Ir ļoti trauksmains laiks, mēs neviens nezinām, kāda būs nākotne, tādēļ mācos priecāties un baudīt dzīvi.
Foto: Ilva Barkāne
Agnese: Esmu iemācījusies vienu lietu – mans garastāvoklis nedrīkst būt atkarīgs no atlikuma manā kontā. Es ļaujos plūdumam, paļaujoties, ka nauda atnāks. Ja esi uzņēmēja, vienmēr zināsi, kā nopelnīt. Agrāk man bija tā – ja ir nauda, es jūtos labi, bet, tiklīdz ir svārstīgāks periods, iestājas trauksme. Šobrīd mācos būt mierā.
Madara: Šis ir interesants laiks. No vienas puses, sievietei vajag pašai pelnīt, no otras puses – tu arī nevari būt pārāk dziļi naudas enerģijā, jo tā it kā ir vīrieša pasaule.
Kādreiz kolēģi mani sauca par Napoleonu brunčos, jo esmu prasīga, gribu rezultātu. Un, jā, nauda ir tā, kas mani motivē. Varu teikt, ka man kā sievietei nepiemīt kautrīgums atzīt, ka man ir lieli finansiāli mērķi.
Līdz ar dzīves pieredzi mainās arī tas, ko mēs sagaidām no sava dzīves partnera. Ko esat sapratušas par vīrieša lomu savā dzīvē?
Madara: Man ir laimējies, ka manam vīrietim piemīt visas kvalitātes, ko sieviete var vēlēties. Mēs jau sen esam kopā, līdz ar to esam kā pāris kopā izauguši. Man ir svarīgi būt līdzsvarā starp sievišķo un vīrišķo manī. Beidzamajā laikā esmu sapratusi, ka vajag atrast arī mirkļus, kad vienkārši varu lūkoties mākoņos, varu vīram pateikt, ka šodien jūtos vāja. Kādreiz neko tādu nevarēju atļauties. Pārī ir būtiski vienam otru celt, nevis būt sāncensībā.
Ilze: Man ir svarīgi, ka vīrietis ir manis cienīgs. Esmu vairākkārt precējusies un esmu bijusi gan ilgstošās, gan arī ne tik ilgstošās attiecībās – pieredze ir liela. Bet par vīriešiem es neraudu. Toties, kad man bija 16 gadi un biju izbeigusi attiecības ar tā laika draugu, tēvs teica: "Tāds vīrietis, kurš tevi ilgstoši apmierināts, vēl nav radīts." Tad gan uznāca raudiens.
Šai dzīves posmā zinu, ka vēlos sev blakus inteliģentu, godīgu cilvēku ar augstu morāli, kuram patīk gan kultūra, gan sports, gan ceļojumi. Standartiem ir jābūt augstiem, un tos nevajag pazemināt, tikai lai būtu blakus vīrietis.
Agnese: Es arī neesmu gatava atteikties no savām pamatvajadzībām. Un tad labāk būt vienai nekā būt sliktā kompānijā.
Man šķiet, ka mēs par viņiem raudam jaunībā tāpēc, ka mēs vīrieša tēlu glorificējam un mums šķiet, ka viņš ir mūsu vērtības mērs. Man ļoti patīk vīrieši un patīk pētīt viņu psiholoģiju, bet, ja saproti, ka pamatā viņi ir lieli puikas, tad kļūst daudz vienkāršāk. Es arī zinu, ka vīrieši, tāpat kā sievietes, atplaukst no labiem vārdiem, arī viņiem ļoti svarīgs ir novērtējums.
Foto: Ilva Barkāne
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
