Vien retais cilvēks Katrīnas (vārds mainīts) paziņu lokā zina, ka sieviete piecus gadus pelnījusi iztiku ar prostitūciju. Šajā laikā Katrīna iepazinusi vīrieša un sievietes attiecības no tā skatupunkta, kuru mēs vēlētos nezināt. Savā stāstā viņa piekrita dalīties arī ar izdevuma "Anne & Stiil" lasītājiem.
Laiku pa laikam es pasmejos, ka lielpilsētas ugunis mani ir slikti ietekmējušas. Dzīvoju laukos, biju vienīgais bērns ģimenē. Nebijām turīgi, bet arī trūkumu necietām. Man bija 16 gadi, kad viena pati pārcēlos uz Tallinu – mācīties. Pilsētā dzīve kūsāja – nupat bija atklāts universālveikals "Stockmann", ielās zibēja jaunas, dārgas automašīnas, iznāca glancēti žurnāli, tika atklāti jauni naktsklubi. Vilinoša greznība. It īpaši tādai meitenei kā man, kas pamatskolā vienmēr bija stāvējusi malā.
Man bija 20 gadi, kad pieņēmu lēmumu. Skola bija pabeigta, vajadzēja domāt, ko darīt tālāk. Biju ieguvusi pavāra kvalifikāciju, bet šī joma galīgi nešķita man piemērota. Viena lieta – būt šefpavāram, pavisam cita – dienu no dienas strādāt palīga amatā. Diezgan smags darbs un ļoti maza alga.
Tolaik izšķīros no puiša. Tas bija trieciens pašapziņai. Mēs bijām kopā vairāk nekā sešus mēnešus, attiecības veidojās ideāli. Visi smējās, ka drīz jau laiks pie altāra. Bet kādudien puisis pārnāca mājās un pateica, ka mūsu ceļiem jāšķiras. Nekādu paskaidrojumu. Tā bija pirmā un pēdējā reize, kad mani kāds pameta. Vēlāk es vairs neļāvu vīriešiem man pietuvināties. Vislielākās sāpes radīt var tas, kurš ir vistuvāk.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
