'Jā, vēzis nesāp!' Spēka stāsts par vēzi 3. stadijā un ceļu uz atlabšanu

Viņa vienmēr uzskatījusi, ka iespēju robežās ir jāseko līdzi veselīga dzīvesveida norādēm – jāsporto un jābūt aktīvai. "Papildus jāveic diagnostiskie izmeklējumi, lai gūtu pārliecību, ka esmu vesela. Strādājot aktīvu un atbildīgu darbu, mana ikdiena bija ļoti spraiga. Tomēr centos neatlikt skrīninga vēstules "uz vēlāku laiku", neļaujot tām pārklāties ar putekļu kārtu.

Tā es dzīvoju, līdz vienu dienu, mazgājoties dušā, sataustīju krūtīs sabiezējumu. Uzreiz vērsos pie ģimenes ārstes un veicu poliklīnikā mamogrāfiju, bet, jau gaidot atbildi, man bija nojauta, ka šoreiz būs savādāk. Nojauta apstiprinājās. Saņemot atbildi par izmeklējuma rezultātiem, ģimenes ārste uzreiz pieteica mani zaļajam koridoram Austrumu slimnīcas stacionārā "Latvijas Onkoloģijas centrs".

Virzība pa zaļo koridoru bija ļoti raita. Nepaguvu pat sabēdāties. Atceros, ka 24. martā sāku virzību, un jau divu trīs nedēļu laikā man veica visus diagnostiskos izmeklējumus: mamogrāfiju ar kontrastvielu, biopsiju un magnētisko rezonansi vēdera dobumam un kaulaudiem ieskaitot. Tika konstatēts krūts vēzis 3. stadijā. Jā, vēzis nesāp! Tādēļ ir svarīgi regulāri veikt skrīninga izmeklējumus. Pieļauju, ka varbūt vajadzēja biežāk veikt mamogrāfijas izmeklējumu.

Tikpat ātri notika ārstu konsīlijs, kura precīzu datumu es neatceros, bet pirmā ķīmijterapijas procedūra notika jau maija pirmajos datumos. Saņēmu astoņas ķīmijterapijas, katru ik pēc trīs nedēļām. Pirms ķīmijterapijas kursa uzsākšanas bija onkoloģes ķīmijterapeites asoc. profesores Alintas Hegmanes konsultācija, kur uz visiem maniem jautājumiem saņēmu godīgas un vienlaikus nomierinošas atbildes.

Protams, lielākās bažas bija par ķīmijterapijas blaknēm. Tagad visiem saku un iedrošinu – nav jābaidās no ķīmijterapijas. Tepat Ķīmijterapijas dienas stacionārā apzinīgi gāju uz procedūrām. Arī šeit viss notika raiti un diskrēti. Personāls komunicēja ļoti iejūtīgi. Māsas bija ļoti atsaucīgas. Mani gan pārsteidza tas, ka ikdienā šeit ir ļoti daudz pacientu. Un vēl – katram pacientam ir atšķirīgs procedūras ilgums un dažādi ķīmijterapijas zāļu kokteiļi. Pieļauju, ka tas ir sarežģīti: saplānot visu procesu raitu norisi, lai katrs pacients saņem savu kokteili paredzētajā laikā.

Mana ķīmijterapijas pieredze nebija tāda, kā bažījos sākumā. Varbūt tādēļ, ka vienmēr esmu bijusi sportiski aktīva un pozitīvi noskaņota. Visu ķīmijterapijas laiku aktīvi vingroju. Apmeklēju fizioterapeita Rūdolfa Cešeiko vingrošanas nodarbības. Man tas ļoti palīdzēja justies labāk!

Jā, zaudēju matus, bet tagad ir daudz iespēju nezaudēt sievišķību un izskatīties labi – parūka, dažādi aksesuāri: cepures, lakati, kā arī kosmētika. Tagad mati jau sāk ataugt, un no tumšmates esmu kļuvusi par blondīni, kas arī ir patīkams pārsteigums.

Pēc ķīmijterapijas nesen – 8. novembrī – man veica krūts ķirurģisko operāciju. Ārstējošā ķirurģe Krista Arcimoviča ir jaunās paaudzes ķirurģe, kas izcili ne tikai operē, bet arī komunicē. Pilnībā uzticējos viņas ieteikumiem un paļāvos uz viņas profesionālajām prasmēm un zināšanām. Operācija noritēja bez sarežģījumiem. Jūtos labi, un tūlīt došos mājās.

Tagad vēlos teikt, ka mans ceļš pa zaļo koridoru un turpmākie ārstēšanas posmi bija ne tikai ļoti raiti, bet arī informatīvi un cieņpilni pret mani kā pacientu.

Būšu atklāta, medijos vai sociālajos tīklos kādreiz lasītā negatīvā pieredze par to, ka būs jāstāv garās rindās, sākumā radīja satraukumu. Mana pieredze liecina pretējo! Nolēmu dalīties ar to, lai sievietes, kuras vēl ies šo zaļo koridoru un ārstēšanas ceļu, nenokar degunu ceļa sākumā! Viss notiek raiti, kā tas paredzēts konsīlija slēdzienā.

Vislielākās bažas man bija par to, ka satraukumā kaut ko nesapratīšu, aizmirsīšu pajautāt vai nezināšu, ko darīt tālāk. Kas ar mani notiks? Kādas blaknes būs pēc ķīmijterapijas? Kā dzīvot tālāk? Ko drīkstēšu ēst, un vai varēšu strādāt savā arhitektes profesijā, tāpat kā līdz šim? Tūkstotis un viens jautājums! Uz visiem šiem jautājumiem katrā ārstniecības posmā saņēmu atbildes gan no ārstiem, gan māsām.

Lūdzu arī meitas atbalstu, un uz dažām konsultācijām gājām abas. Kad lūdzu ārstei, vai drīkstu uz konsultāciju ierasties ar meitu, daktere teica: "Bet protams!" Pēc pirmās ķīmijterapijas procedūras devos uz Parīzi, kur vienā dienā nostaigāju pa pilsētu 25 kilometrus. Pirms lidojuma bažīgi jautāju ārstei, vai drīkstu doties šajā ceļojumā? Viņa pasmaidīja un teica: "Jā, izmantojiet šo iespēju!" Esmu pateicīga par šo iedrošinājumu. Arī tuvinieku atbalsts ir ļoti svarīgs. Esmu laimīga, ka man ir ģimene, un katrs no ģimenes locekļiem mani vienmēr ir atbalstījis un uzmundrinājis.

Ārstiem šeit nepiemīt vienaldzība attieksmē pret pacientu. Jā, ikdienā viņi ir noguruši, bet empātiski. Un nav taisnība, ka ārsti redz tikai slimību vai slimības stadiju! Tas ir stulbs iesakņojies mīts! Pieredzēju ļoti cieņpilnu komunikāciju un attieksmi. Tādēļ iedrošinu – nav jābaidās uzsākt ārstēšanos. Ir jānoskaņojas, ka būs jāsadarbojas un jākomunicē savā ārstēšanās ceļā. Lai gan saka – katram savs ceļš ejams, novēlu ikvienam tikpat pozitīvu ārstēšanās pieredzi!"