'Es ļoti centos pateikt, ka man ir slikti' – jauniešu sarunas ar bāriņtiesu

Kad pirms 35 gadiem – 1989. gadā – tika pieņemta ANO Bērnu tiesību konvencija, pirmo reizi tika noformulēts termins "bērna tiesības uz viedokli", kas mūsdienās tiek lietots pārveidotā formā: "bērna tiesības uz līdzdalību", ar to saprotot informācijas apmaiņu un cieņpilni veidotu dialogu starp bērnu un pieaugušo.

Pavasarī tiek atzīmēta bāriņtiesas darbinieku diena, tāpēc aktualizējas ar bāriņtiesas darbību saistīti jautājumi, starp kuriem būtisku lomu ieņem sabiedrības viedoklis par bāriņtiesas darbinieku pienākumiem un to izpildi.

Nav noslēpums, bieži vieta atrodas arī negatīvam viedoklim. Ko jums vajag no mana bērna? Ar kādam tiesībām jūs runāsiet ar manu bērnu? Jūs drīkstat runāt ar bērnu tikai manā klātbūtnē! Jums ir pienākums man izstāstīt, ko bērns jums teica! Jūsu jautājumi satrauc manu bērnu! Bērns neko nesaprot, runāt ar viņu ir lieki! Šādus vecāku iebildumus bāriņtiesas darbinieki uzklausa ik dienu.

Ar kādiem aizspriedumiem ikdienā saskaras bāriņtiesas darbinieki un kādas ir bāriņtiesu darbinieku asociācijas atbildes uz bērnu un vecāku visbiežāk uzdotajiem jautājumiem, noskaidrosim šajā rakstā, ko sagatavojusi Bērnu aizsardzības centra (BAC) Kompetenču pilnveides nodaļa.

Lai uzzinātu jauniešu viedokli par to, kā viņi izjūt nepieciešamību līdzdarboties būtisku, tostarp neērtu lēmumu pieņemšanas procesā, BAC darbinieki lūdza atbildēt vairākus bērnus un pusaudžus.

Par nepilngadīgo sajūtām, piedaloties pieaugošo lēmumu pieņemšanas procesos jautājām 15 gadus vecajam Martinam.

– Vai pieaugušajiem nepieciešams noskaidrot bērna viedokli par būtiskiem lēmumiem, kas skar paša bērna dzīvi, bet vienlaikus ir gana nopietni, lai to pieņemšanā būtu nepieciešama pieaugušo lemtspēja?

Jā, jo tas attīsta bērna neatkarību un spēju domāt. Katra reize, kad bērns tiek uzklausīts, viņš tiek iedrošināts arī nākotnē paust savu viedokli. Kad bērns jūt, ka viņa viedoklis ir kādam nozīmīgs, tas rosina izpausties arī citās dzīves jomās. Tas ietekmē visu dzīvi un var arī palīdzēt nākotnē kļūt par politiski aktīvu cilvēku.

– Kā jūtas bērns, kad viņam nepaskaidro situāciju un nejautā viņa viedokli? Vai tas palīdz saglabāt mieru?

Šādās situācijās bērns jūtas izolēts un nesvarīgs. Angļu valodā ir termins "dehumanize", kas nozīmē rīkoties tā, lai cilvēks zaudētu savu cilvēciskumu, personību un nozīmi. Ja ar bērnu nerunā, neinteresējas par viņa domām, viņš zaudē sevi un jūtas kā priekšmets vai kāda īpašums.

– No pieaugušajiem bieži dzirdam apgalvojumus, ka bērns pieredzes trūkuma un nelielā gadu skaita dēļ neko nesaprot, tāpēc viņam nevar būt viedoklis par daudzām, īpaši par būtiskām tēmām. Vai tā ir taisnība?

Te ir svarīgi saprast, par kādu bērnu ir runa. Ir bērni ar domāšanas grūtībām – iespējams, viņiem nav jālemj par nozīmīgām tēmām, bet arī tādā gadījumā uzklausīt bērnu taču nav grūti. Tas nekas, ka bērns var pateikt muļķības. Vai tad pieaugušie citreiz nerunā tukšu? Pēc sarunas ar bērnu pieaugušais var arī mainīt savu viedokli par situāciju, jo bērnam arī var būt labas idejas, ko vērts uzklausīt. Katra cilvēka viedoklis var būt ir nepilnīgs, bet tas nenozīmē, ka tas uzreiz ir nepareizs.

Izteikt savas domas par saskarsmi ar bāriņtiesu tika aicinātas trīs māsas: 19 gadus vecā Virhīnija, 16 gadus vecā Vanesa un 14 gadus vecā Valērija. Māsas piedzīvojušas vairākas krīzes situācijas, kuru risināšanā iesaistījusies bāriņtiesa. Tagad jau vairākus gadus jaunietes dzīvo drošībā, un bāriņtiesas darbinieki reizi gadā veic sarunas, lai pārliecinātos par māsu labsajūtu un dzīves apstākļiem.

– Meitenes, atceroties nepatīkamos notikumus, kā jūs jutāties, kad bāriņtiesas darbinieki uzdeva jums jautājums par dzīvi ģimenē?

Virhīnija: “Man saruna ar svešiem cilvēkiem vienmēr izraisa stresu. Arī saruna ar bāriņtiesu sākumā man radīja satraukumu. Man nepatīk, kad ar mani runā kā ar mazu bērnu – labāk runāt nopietni, bet mierīgi. Esmu vecākā māsa un vienmēr izjūtu atbildību par jaunākajām māsām. Iespējams, tāpēc, neskatoties uz nepatīkamajām izjūtām, es katru reizi labprāt runāju ar policiju vai bāriņtiesu, jo bija cerība, ka kāds man palīdzēs. Es ļoti centos pateikt, ka man ir slikti. Tāpēc man nebija vilšanās vai dusmas, kad mūs ar māsām nogādāja krīzes centrā. Atceros, ka, tur nonākot, man bija ārkārtīgi svarīgi dzirdēt pieaugušo paskaidrojumus par to, kas ar mums notiek, piemēram, kāpēc un cik ilgi mums būs jābūt krīzes centrā un uz cik ilgu laiku mēs varam tikt šķirtas. Ja runājam par vilšanos – tā bija tad, kad dzirdēju no pagasta darbiniekiem, ka mēs, bērni, it kā melojam. Kad man neticēja, bet ticēja patēvam, kurš darīja mums pāri.

Vanesa: “Pirmās reizēs saruna ar bāriņtiesu arī man izraisīja lielu stresu. Bija jocīgi atbildēt uz jautājumiem par manu dzīvi ģimenē, jo neviens par to iepriekš tik tieši nebija jautājis un interesējies. Bija neparasti un pat patīkami, ne tikai biedējoši, ka kādam ir svarīgi zināt, kā es jūtos.”

Valērija: “Mani vienmēr iedrošina, kad pieaugušie sarunā ar mani interesējas ne tikai par notikumiem, bet par manām jūtām, un ciena tās. Piemēram, bāriņtiesas darbinieces vienmēr pirms sarunas brīdina, ka drīkstu neatbildēt uz kādu jautājumu. Ja ir grūti, es tā arī daru – neatbildu, un viņas to pieņem. Ir ļoti labi, ka ar mani runā kā ar adekvātu cilvēku, nevis kā ar mazuli vai psihiski neadekvātu pusaudzi. Labi, nav iespējams un pareizi bērnam stāstīt pilnīgu visu, bet skaidrojumam ir jābūt. Es saprotu, ko man saka – man taču ir smadzenes!”

Bāriņtiesa ikdienā saskaras ar jautājumiem gan par procesuālajām darbībām, gan ar tām saistītajiem emocionālajiem aspektiem, kā arī saņem lūgumus pēc palīdzības. Lai viestu skaidrību, BAC aicināja Bāriņtiesas darbinieku asociācijai sniegt uz tiem atbildes.

Kristīne, 37 gadi: “Kāpēc bāriņtiesai vajadzētu runāt ar manu bērnu, ja pati esmu atbildīga par savu atvasi un esmu tiesīga lemt, kā labāk rīkoties? Vai ar manu viedokli nepietiek?”

Bāriņtiesu darbinieku asociācija: “Bāriņtiesu likums nosaka, ka bāriņtiesa prioritāri nodrošina tieši bērna tiesību aizsardzību. Nav iespējams kvalitatīvi aizstāvēt personu un sniegt atbalstu, nezinot šīs personas, tostarp arī nepilngadīgā, personīgo viedokli. Iztēlojieties: kā būtu, ja advokāti pārstāvētu mūs tiesā, ar mums nerunājoties un nerēķinoties ar mūsu viedokli? Tas būtu absurdi. Līdzīga situācijā nonāk arī bērni. Protams, bērna izpratne par situāciju ir atkarīga no viņa vecuma, spējas analizēt informāciju un arī no tā, cik daudz bērnam ir informācijas par notiekošo. Vecāki mēdz bērnos neieklausīties un bieži ignorē bērna sajūtas un emocijas, kā arī nereti ir pārliecināti, ka bērns neredz un nedzird to, kas notiek ģimenē, un tāpēc vecākiem šķiet, ka bērns par notiekošo nemaz nepārdzīvo. Bet vai tā ir patiesībā? Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi uzzināt ne tikai vecāku viedokli, bet arī bērna domas, sajūtas un ieceres.”

Dzintars, 42 gadi: “Vai bāriņtiesas darbinieks drīkst runāt ar manu bērnu bez manas piekrišanas?”

Bāriņtiesu darbinieku asociācija: “Bāriņtiesu likumā noteikts, ka bāriņtiesai ir tiesības veikt pārrunas ar bērnu bez citu personu klātbūtnes. Tātad – jā, likums piešķir bāriņtiesai tiesības runāt ar bērnu bez citas personas klātbūtnes un arī bez vecāku atļaujas. Tomēr jāatceras, ka bāriņtiesai vienmēr būtiska ir bērna drošība un labsajūta, tāpēc saruna ar bērnu bez vecāku piekrišanas notiek tikai īpašos gadījumos, piemēram, kad saņemta informācija par iespējamu vardarbību ģimenē. Šajos gadījumos bāriņtiesa, izvērtējot konkrēto situāciju, lemj, kas būtu atbilstošākā vieta sarunai ar bērnu. Šādos gadījumos vecāki par sarunu ar bērnu netiek informēti, lai nepieļautu situāciju, ka var tikt ietekmēts bērna viedoklis, piemēram, nepilngadīgo iebiedējot vai aizliedzot kaut ko stāstīt.

Visbiežāk individuāla saruna ar bērnu notiek ar vecāku piekrišanu, bet bez vecāku klātbūtnes, kas savukārt var ietekmēt nepilngadīgā atklātību, kas īpaši būtiski situācijās, kad vecākiem ir savstarpējs konflikts, jo šādos gadījumos bērns tradicionāli cenšas atbildēt tā, lai iepriecinātu vecāku un viņu nesarūgtinātu. Lai saruna ar bērnu būtu jēgpilna, bāriņtiesas darbiniekam jāprot to organizēt, ņemot vērā bērna vecumu, briedumu, veselības stāvokli un citus aspektus. Liela nozīme ir tam, vai bērns spēj uzticēties un sarunas laikā jūtas drošībā. Tāpēc vienmēr ir būtiski pirms sarunas izskaidrot bērnam viņa tiesības precizējot, ka bērns drīkst nerunāt vai neatbildēt uz jautājumiem. Bāriņtiesa nevar un nedrīkst piespiest bērnu runāt.”

Jeļena, 31 gads: “Es dzirdēju, ka bāriņtiesa pēc sarunas ar bērnu drīkst neiepazīstināt vecākus ar sarunas protokolu arī gadījumos, kad notiek tiesvedība. Vai tā ir pareizi darīt?”

Bāriņtiesu darbinieku asociācija: “Bērnam ir tiesības lūgt neizpaust sarunas laikā atklāto informāciju vecākiem, savukārt bāriņtiesai ir pienākums bērnam šīs tiesības izskaidrot. Vecāku domstarpību gadījumos mēdz būt dažādas situācijas – dažkārt bērns lūdz bāriņtiesas darbinieku iepazīstināt vecākus ar sarunas protokolu, kas nereti ir izmisīgs mēģinājums pievērst vecāku uzmanību un ir vērtējams no psiholoģiskā aspekta, bet citās reizēs bērni norāda, ka nekādā ziņā nevēlas, lai vecāki redzētu sarunas protokolu un neuzzinātu bērna pausto viedokli. Tādos gadījumos šis dokuments vecākiem nav pieejams – šādās reizēs, ja vecāku strīds tiek izskatīts tiesā, ar bērna viedokli var iepazīties tikai tiesnesis, bet vecākiem un viņu advokātiem tādu iespēju nav.

ANO Bērnu tiesību konvencijas 12. pants paredz valsts pienākumu nodrošināt, lai ikvienam bērnam, kurš ir spējīgs formulēt savu viedokli, būtu tiesības brīvi to paust visos jautājumos, kas viņu skar. Bērnu tiesību aizsardzības likums nosaka, ka bērnam tiek dota iespēja tikt uzklausītam jebkādās ar viņu saistītās iztiesāšanas vai administratīvās procedūrās vai nu tieši, vai ar sava likumiskā pārstāvja vai attiecīgas institūcijas starpniecību.”

Elizabete, 13 gadi: “Es bieži strīdos ar vecākiem, jo viņi pārāk stipri mani kontrolē. Man tas ļoti nepatīk un brīžiem jūtos tik dusmīga, ka esmu gatava lūgt bāriņtiesu aizvest mani uz krīzes centru.”

Bāriņtiesu darbinieku asociācija: “Bērnu tiesību aizsardzības likums nosaka, ka bērns var vērties pēc palīdzības bāriņtiesā, ja vecāki, viņaprāt, noteikuši nepamatotus ierobežojumus vai radušās citas domstarpības viņu attiecībās. Tas nozīmē, ka jebkurš bērns var vērsties bāriņtiesā pēc palīdzības un atbalsta. Elizabetes gadījumā situācijas risināšanā var iesaistīties bāriņtiesa un sociālais dienests. Abu iestāžu mērķis būs ir saprast konfliktsituācijas iemeslu, atrast konflikta risinājumu un vispirms piedāvāt Elizabetei un viņas vecākiem atbalsta pakalpojumus – psihologa konsultācijas, izglītojošu semināru un atbalsta grupu apmeklējumus. Bāriņtiesa nav soda institūcija un nevienā gadījumā darbības nebūs ar mērķi kādu sodīt. Bērna nogādāšana krīzes centrā pieļaujama tikai, tad ja situāciju nav iespējams atrisināt citā veidā. To nosaka arī Bērnu tiesību aizsardzības likums: bērns ir šķirams no ģimenes, ja nav iespējams novērst bērna attīstībai nelabvēlīgos apstākļus, viņam paliekot ģimenē. Protams, ja situācija ir smaga un bērns kategoriski atsakās atgriezties mājās, bērnu nogādā krīzes centrā, kamēr iestādes turpinās darbu, lai atjaunotu vecāku un bērna attiecības.”

Rihards, 15 gadi: “Manam draugam ģimenē iet slikti. Vecāki dzer un visu laiku rīko skandālus. Ko mums darīt?”

Bāriņtiesu darbinieku asociācija: “Riharda draugs pats drīkst vērsties bāriņtiesā pēc palīdzības, bet ja draugam ir grūti to izdarīt, to drīkst darīt Rihards. Bērni šajā gadījumā būs pasargāti, un bāriņtiesa vardarbīgiem vecākiem neatklās ziņotāja vārdu un uzvārdu. Ja bērniem ir emocionāli grūti runāt par šiem jautājumiem atklāti, ir iespējams atsūtīt situācijas aprakstu e-pastā. Svarīgākais ir panākt, lai bāriņtiesa saprastu, kuram bērnam nepieciešama palīdzība un varētu viņu uzmeklēt – tāpēc būtiski norādīt bērna, uzvārdu un viņa izglītības iestādes nosaukumu vai dzīvesvietas adresi. Arī šādās situācijās būtiskākais bāriņtiesas uzdevums būs sniegt palīdzību un atbalstu ģimenei, vienlaikus nepieļaujot, ka bērns dzīvo vardarbīgā vidē. Iespējams, bāriņtiesai vajadzēs bērnam nodrošināt drošus apstākļus, jo mājās uzturēties ir bīstami. Šajā situācijā vispirms tiks uzmeklēti radinieki, kuriem būtu iespēja īslaicīgi parūpēties par bērnu. Ja tādu tuvinieku nebūs, bērns būs jānogādā krīzes centrā vai jāievieto krīzes audžuģimenē uz laiku, kamēr sociālais dienests risinās situāciju ar bērna vecākiem.”

Alise, 16 gadi: “Jau pusgadu jūtos slikti. Negribu nevienu redzēt un dzirdēt, bet uz skolu ir jāiet! No tā man kļūst vēl smagāk. Brīžiem uznāk vēlme sev kaut ko nodarīt... Bet vecāki man netic – viņi saka, ka es visu izdomāju un ka man nevajag ārstu palīdzību, bet psihologam mums nav naudas. Kas var man palīdzēt, ja vecāki man netic?”

Bāriņtiesu darbinieku asociācija: “Alise noteikti drīkst vērsties bāriņtiesā vai sociālā dienestā. Kā šo iestāžu speciālisti var palīdzēt? Šādos gadījumos nedrīkst neticēt bērnam! Pirmkārt, ir jāsaprot, kāds ir Alises emocionālais stāvoklis. Speciālisti var organizēt bērna psiholoģisko izpēti un norīkot konsultācijās pie ārstiem, kā arī atrisināt jautājumu par psihologa pakalpojumu sniegšanu.

Speciālisti noteikti situācijas risināšanā iesaistīs arī vecākus, kuriem situācijas skaidrojums no malas ir noderīgs. Ja vecākiem iepriekš nav bijusi pieredze ar bērna emocionālo krīzi, viņi mēdz to sajaukt ar kaprīzēm vai slinkumu. Ja bērnam netiek sniegta savlaicīga palīdzība, situācija var risināties traģiski. Ja vecāki, neskatoties uz speciālistu skaidrojumiem, uzskatīs, ka bērnam nav nepieciešama palīdzība, bāriņtiesa kompetences ietvaros turpinās risināt jautājumu.”

26. martā tika atzīmēta bāriņtiesas darbinieku diena. Lai izceltu darbinieku drosmi, pašaizliedzību un ieguldījumu bērnu un ģimeņu labklājībā, 25. martā BAC organizēja diskusiju “Atklāti par bāriņtiesu”, kurā tika uzklausīti speciālistu viedokļi par sabiedrībā aktuāliem ar bāriņtiesas darbību saistītiem jautājumiem un pieredzes stāsti no bāriņtiesas darbinieku ikdienas. Diskusijas ieraksts ir pieejams Bērnu aizsardzības centra "Facebook" kontā.