Ja pusaudža 'viss ir slikti' vecākiem 'izsit korķus'

Pusaudžu periodā bērnam ir divi galvenie uzdevumi – atdalīties no vecākiem un izveidot savu identitāti. Atdaloties no vecākiem, bērnā parādās vēlme protestēt, darīt pēc sava prāta, parādās neapmierinātība ar vecākiem, kauna izjušana, arī dusmas. Identitātes veidošanas ceļš ir apzinātāks lēmums nekā atdalīšanās no vecākiem – jaunietis sāk izvēlēties savas vērtības, kurai grupai piederēt, notiek identitātes pārvērtēšana. "Šie abi apsvērumi var radīt situāciju, kurā pusaudzim nav labi tā, kā ir tagad, – gribas ko vairāk, citādāk, gribas kaut ko savu un atšķirīgu vai tieši otrādi – kaut ko tādu, lai labāk iekļautos," skaidro psihoterapeite.

Visticamāk, ne katra pusaudža neapmierinātība vecākiem "izsit korķus". Tomēr var parādīties aspekti, kurus tolerēt ir sarežģītāk, tāpēc no vecāku puses var dzirdēt izteicienus: "Tas no pārāk labas dzīves" vai "Ja pats pelnītu, tad saprastu" u. tml. Šāda situācija, kad vecākiem grūti izturēt pusaudža izgājienus, var veidoties, piemēram:

Vecākiem nevajadzētu sevi pārāk vainot, piemēram, ja ir gadījies uz pusaudzi uzbļaut. Traumu tik lielā mērā neveido pieredze, kā tas, kā šī pieredze tiek pārstrādāta. Ja pieaugušais ikdienā diezgan labi tiek galā ar saviem vecāka pienākumiem, bet ir situācija, kad patiesi vairs nevar izturēt un paceļ balsi vai aizcērt durvis (tātad nav runa par gadījumiem, kad vecāks to vien dara kā bļauj), jāapzinās – tā var gadīties ikvienam vecākam. "Svarīgākais ir tas, ko pieaugušais pēc tam ar šo situāciju dara tālāk; ir svarīgi atvainoties, ka pacēla balsi, un atzīt, ka tas nav pieņemami. Tāpat ir jāpaskaidro, ka līdz noteiktai robežai viņš var pieņemt un saprast, taču šis pārsniedza normas; ir jāparāda bērnam sava personīgā daļa. Jo pusaudzim ir jāsaprot, ka ir kaut kādas robežas, ka viņš nevar darīt jebko – arī vecāks ir cilvēks," skaidro Valaine.

Kad pusaudzis mājās ar savu uzvedību apgriež visu kājām gaisā, var notikt laba lieta – pusaudzis sastopas ar savu reālo vecāku. Nevis ar to, kurš cenšas būt labs un pareizs, bet ar to, kurā ir dzīvas, īstas emocijas un savs redzējums. "Jā, šis var būt process, kurā pusaudzis pamana, ka vecāki nav ideāli. Līdz pusaudžu vecumam bērns idealizē savus vecākus – lai kādi viņi būtu, vecākus uztver kā paraugu un caur pieredzi ar viņiem veido priekšstatu par "normālu" dzīvi. Taču pusaudža vecumā bērnam "atveras acis". Un viņš ķeras pie savas identitātes pārveidošanas: būšu/nebūšu kā mani vecāki," atklāj Rimi Bērniem eksperte.

Šajā bērnam tik nozīmīgajā pieaugšanas procesā mijiedarbība ar vecākiem ir ļoti svarīga. Tāpēc ir būtiski, lai vecāki iztur, ir līdzās un izprot, ka reizēm šī cīņa pusaudzim nozīmē būt, eksistēt, tā ir kā robeža, pret kuru veidot pieņēmumu par sevi. Ja vecāks ir pārāk iztapīgs vai pārāk stingrs, veselīga jaunā identitāte nevar izveidoties. Vecākiem jāmācās pieņemt kontroles zuduma izjūtu. Tāpat pusaudzim vecāku vajag sajust kā reālu cilvēku.

Pusaudža identitātes pārmaiņu procesā ir ļoti būtiski, kā pieaugušais redz savu bērnu un kā viņam to komunicēt. Pusaudzis labi attīstās vidē, kur kāds pieaugušais redz viņā spēku, izaugsmi, saglabā un notur pārliecību: tu reiz pieaugsi un būsi daļa no mums, pieaugušajiem. Pusaudzim ir svarīgi, lai viņu atzītu. Tas nenozīmē, ka visam, ko viņš saka vai dara, ir jāpiekrīt, bet atzīt, ka šādi var justies/domāt. Vecāki nedrīkst bērnam nemitīgi dot signālus, ka "tu esi nepaklausīgs, spītīgs, problemātisks, nepateicīgs". Tā vietā būtiski, lai vecāks ir ieinteresēts savā bērnā un vēlas izzināt viņa pasauli. "Pusaudzim joprojām vajag vecāku. Viņa mīļumu, siltumu, rūpes. Vecākam ir jāpatur prātā, ka šis mans pusaudzis reiz izaugs un būs pieaugušais. Ar kādu skatu mēs uz viņu tagad skatāmies, tādu identitāti apzināti vai neapzināti viņš saņems," uzsver psihoterapeite.