'Visiem gribu izdabāt’, 'partnerus mainu kā cimdus’. Par bērnības traumām

Psiholoģe Keitija Gilisa vietnē "Psychology Today" atzīmē: "Cilvēki neapzināti pārņem dažus kompleksus un attieksmes no bērnības līdz pat pieauguša cilvēka vecumam un nevar no tām atbrīvoties." Šajā rakstā speciāliste nosauc biežāk izplatītās neapstrādātas bērnības traumas pazīmes, kuras identificējuši psihologi.

Visticamāk, kā bērns tu cieti no vecāku vienaldzības un ar visiem spēkiem centies pievērst viņu uzmanību, un lieku reizi – iepriecināt viņus. Vienīgais veids, kā izvairīties no emocionālām sāpēm, – patikt apkārtējiem un būt pret viņiem īpaši patīkamam.

Pēc pilnības bieži vien tiecas cilvēki, kuri bērnībā piedzīvojuši emocionālu trūkumu. Jau mazā vecumā viņi sapratuši: lai nopelnītu vecāku mīlestību un lepnumu, ir ideāli jāspēlē basketbols vai vislabāk par visiem jādzied korī.

Perfekcionisms var rasties arī tādā gadījumā, ja cilvēku jau bērnībā pārliecināja, ka pieļaut kļūdas ir nepieņemami un par to ir jākaunas. Tāpēc viņš tā arī nav iemācījies tikt galā ar vilšanos attieksmē pats pret sevi, kad viss nenotiek pēc plāna.

Ja cilvēks pastāvīgi sevi salīdzina ar kādu citu, tas var vēstīt par zemu pašvērtējumu. Ticams, ka bērnībā šo cilvēku "lika pie tāfeles" ar brāļiem, māsām vai mammas draudzenes dēlu. Visticamāk, salīdzināšanas rezultāti nebija tev par labu – tu pastāvīgi it kā "neaizsniedzies" līdz tādam līmenim.

Cilvēkiem mēdz būt grūtības satuvināties vienam ar otru, jo viņi baidās no traumatiskas pieredzes. Iespējams, bērnībā kas tāds jau piedzīvots – tevi aizvainojis vai pametis cilvēks, kuru uzskatīji par ļoti tuvu. Tāpēc neapzināti centies izvairīties no līdzīgām situācijām.

Vieni izvairās no attiecībām, bet citi – lec no vienām jau nākamās, nedodot sev laiku atjēgties. Tāda uzvedība ir raksturīga tiem, kuri cenšas aizpildīt tukšumu, kas palicis pēc traumatiskas pieķeršanās bērnībā. Un katras jaunas attiecības – tas ir veids sev pierādīt, ka tu tomēr esi mīlestības vērts.

Ja cilvēki pastāvīgi pārkāpj tavas personīgās robežas vai tu ļauj sev runāt vai darīt to, kas tevi nemaz neapmierina, – pats šiem cilvēkiem esi licis noprast, ka šāda attieksme ir pieņemama.

Mēdz būt, ka cilvēks, tieši pretēji, atgādina ezi, kurš visu laiku ir gatavs parādīt savas adatas ar ērkšķiem, nepieļaujot nekādus kritiskus izteicienus, kas vērsti pret viņu, un pat atsakoties no palīdzības.

Ja mamma vai tētis ir cietuši no alkoholisma vai cīnījušies ar depresiju, vajadzība kādu glābt tev sekos arī pieaugušā vecumā. Loģika ir tāda: es nespēju mainīt savus vecākus, – iespējams, varēšu izvilkt no purva savu partneri.

Ēšanas traucējumi un bērnības traumas ir cieši saistītas – ēdiens cilvēkiem palīdz apklusināt uzmācīgās domas un pat apslāpēt emocionālās sāpes.

Ja bieži sevi ierobežo ēšanā, ieciklējies uz kalorijām vai, tieši pretēji, – ciet no pārēšanās trauksmes un stresa periodos, tas viss var būt saistīts ar zemu pašvērtējumi, kas veidojies vēl bērnībā.

Pētnieki ir pierādījuši: saikne starp atkarību un bērnības traumām pastāv. Cilvēki, kuri piedzīvo emocionālas vai fiziskas sāpes, biežāk meklē veidus šīs jūtas apslāpēt, saņemot endorfīnus, piemēram, no grādīgajiem dzērieniem.

Dažreiz tādas sajūtas ir normālas, īpaši, ka saskaries ar stresu darbā. Bet, ja negatīvās emocijas tevi nepamet, aizdomājies: tās var būt sekas neatrisinātai iekšējai traumai.

Kā sev palīdzēt? Pirmkārt, atzīt to, ka problēma pastāv. Tas ir pirmais solis uz atveseļošanos. Otrkārt, pamēģini ieviest dienasgrāmatu – tā tev palīdzēs tikt skaidrībā pašam ar sevi. Neieciklējies uz stilu vai gramatiku, vienkārši izliec uz papīra savas domas. Treškārt, vērsies pie psihologa, lai kopā ar speciālistu pārstrādātu bērnības traumas.