"Nedraudzējies ar to meitenīti, jo viņa ir netīra!" "Nedraudzējies ar to puisīti, jo viņš slikti mācās!" Nereti šādi "padomi" savām šķietami perfektajām atvasēm izskan pat neapzināti. Tā ir sabiedrības norobežošanās no vides, kura var biedēt, nepatikt, – saraucam degunu, pieveram acis un dzīvojam savu skaisto dzīvi. Taču tiem, kas ir zem "instagramīgo" bildīšu līmeņa, ir ļoti grūti izkļūt no savas ne tik perfektās vides, jo viņus nepieņem, atgrūž, un tā viss turpinās pa apli no paaudzes paaudzē.
Vecāki dzer, sēž cietumā, mājās ēdiena tikpat kā nav, ērtību nekādu – pat ja ziepes pieejamas, varbūt siltā ūdens nemaz nav. Pat tad, ja bērns apzinās savu neērto stāvokli citu vienaudžu vidū, pat ja viņā mīt ārkārtīgi spēcīgs gars vai kāds talants, viņam ir stipri ierobežotas iespējas dzīvot citādu dzīvi, nekā pieredzēja viņa vecāki, vecvecāki, vecvecvecāki... Raksts ir veltīts Mātes dienai un savā ziņā ir turpinājums vairākiem citiem, kuros "Delfi Life" stāsta par ielu jauniešiem, par iemesliem, kādēļ viņi klaiņo, lieto atkarību izraisošas vielas, kāpēc sāk izdarīt likumpārkāpumus un pat nokļūst cietumā. Gaidot Mātes dienu, viesojāmies pie tām mammām, kuras patlaban ar bērniem atrodas Iļģuciema cietumā: Būt mammai cietumā. Iļģuciema sarunas par bērnībā (ne)saņemto vecāku mīlestību, bet šajā rakstā kopā ar psiholoģi Diānu Zandi raugāmies uz situāciju dziļāk, proti, kamdēļ no paaudzes paaudzē neizdodas izkļūt no apburtā loka. Ko mēs katrs kā pilsonis un valsts kopumā varam darīt, lai ikvienam mazajam cilvēciņam varētu piedāvāt normālu dzīves modeli?
Vai un cik liela loma ir drošai piesaistei mazotnē
Zande norāda, ka teorija un pētījumi par piesaisti ir visai "svaigi" – par to plašāk sāka runāt pagājušā gadsimta 70. gados, bet līdz tam cilvēce ir dzīvojusi, to visu nezinot. Bet tagad mums ir skaidrs, ka piesaiste ir gan cilvēkiem, gan zīdītājiem, un tā ir attiecību tuvība, ko mazulis veido ar aprūpētāju. Agrāk ar to vairāk bija domāta māte, bet tagad runā plašāk – ir svarīgi, ka ir kāds aprūpētājs (tēvs, vecmamma vai jebkurš cits pieaugušais), uz kuru paļauties, un nav bērnu bez piesaistes veida. Vienīgi jautājums ir par to, vai piesaiste ir vairāk uz drošo vai nedrošo pusi. "Protams, ja gribam, lai cilvēkbērns izaug maksimāli veselīgs, ir svarīgi, lai emocionālā drošības izjūta pamatā ir ielikta, lai vēl pirms verbālā perioda, kad bērns var pateikt un runāt ar pasauli, izveidojas emocionālās tuvības izjūta un pieredze. Sajūta, ka pasaulē vairāk vai mazāk viss ir kārtībā – ar mani viss ir labi, es spēju dzīvē tikt uz priekšu, dažreiz kļūdos, kaut kas man neizdodas. Tagad izteikti ir modē un daudzi vecāki ir pārņēmušies ar šo piesaistes fenomenu, taču cilvēka attīstību dzīves laikā nosaka bio, psiho un sociālo aspektu kopums," skaidro psiholoģe.
Visa sākums ir bioloģija jeb iedzimtie aspekti. "Esmu temperamenta pētniece, un ir skaidrs, ka ir jutīgāki bērni, kuri ātrāk satraucas, intensīvāk raud, viņi ir grūtāk nomierināmi, kopumā tie ir prasīgāki mazuļi. Tādi viņi paliek arī visu mūžu. Viņa bioloģija nosaka to, kā viņš veido attiecības ar pasauli. Pastāv arī idejas par to, ka tāda piesaiste nemaz neeksistē un ir tikai neirobioloģija. Ir bērni, kuri ir jutīgāki, un pat pie ļoti labiem apstākļiem bioloģiskie aspekti varbūt viņam traucē justies tik pieņemtam un laimīgam," skaidro Zande.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
