Daži randiņu stāsti jeb iepazīties ne vienmēr ir viegli

Atceros savu pašu pirmo randiņu, īpaši satraukumu un mulsumu, kas to pavadīja. Taču, kad man jau bija pāri 30 un atkal biju brīvas meitenes statusā, randiņi vairs nešķita tik satraucoši, drīzāk atgādināja darba pārrunas. Abas puses izliekas labāks, nekā ir, un cer, ka tieši viņi kontrolē situāciju. Ar gadiem un pieredzi satraukums mazinājās, bet intriga mani nepameta, domājot par to, kā būs? Vai atradīsim sarunu tematus? Kur iesim, ko darīsim? Vai es viņam patikšu? Man pat prātā neienāca, ka nāksies piedzīvot to, ko atstāstu šajos savos spilgtākajos randiņos. Vīriešu vārdi ir mainīti, bet notikumi un sajūtas – tieši tādi.

Sarakstē ar Uģi noskaidrojās, ka viņš strādā valsts pārvaldē, ir tuvu 40 gadu slieksnim, bez piepildītas attiecību vēstures, tā teikt, randiņu pieredze ir, ilgstošu attiecību – ne tik ļoti. Nedaudz pastaigājāmies un gājām paēst, vienu brīdi pamanīju, ka saruna sāk atgādina interviju – es jautāju, viņš atbild. Taču, kā! Tik lēni, prātīgi un apdomīgi, ka man jau gribējās teikt: paga, paga, mēs tikai iepazīstamies, neuztver to tik nopietni! Kad aptrūkās normālo tēmu – kā iet, ko dari, tavi hobiji, kādu meiteni meklē –, naivi pajautāju, kāds saldējums viņam vislabāk garšo. Viņš apdomājās (un tās bija kādas piecas sekundes ilgāk, nekā es gaidīju) un pārliecinoši teica: šokolādes. Pāris sekunžu pauze, un sekoja papildinājums: "Arī plombīram nav ne vainas."