Kāds kobrām sakars ar brillēm?

Pats tā īsti nekad neesmu sapratis, kāpēc savu briļļaino draugu Egmontu gadu desmitiem mēdzu ikdienišķi apsaukāt par briļļaino kobru. Nepārprotiet, mani nemulsina viņa apsaukāšana. Pēc draudzības klasifikatora mēs objektīvi atrodamies pietiekami labās pozīcijās, lai kā savu pienākumu uztvertu katras ikdienišķas sarunas iesākšanu ar ļoti zema līmeņa rupjību.

Bērnībā Egmonts no mūsu draugu bariņa bija vienīgais ar draņķīgu redzi, kas mums, pārējiem, esot krietniem pagalma biedriem, protams, bija ļoti viegli aizsniedzams auglis stulbo repliku kokā. Un tas ir koks, no kura plūcam visu dzīvi. Redzes traucējumi bija lielisks arguments reizēs, kad bija jāstrīdās vai spēlē "Četrstūris" futbola bumba pieskārās līnijai. Tāpat ziemā aizsvīduši okulāri allaž kalpoja par lielisku sarunas tematu. Protams, palūkojoties no malas, joki nebija pārāk kvalitatīvi, bet tāda galu galā ir tā visa jēga. Ja mēs pārcenstos, tad joki varbūt kļūtu smieklīgi un kāds nejauši varētu apvainoties. To neviens nevēlas.

Bet kāds kobrām ir sakars ar brillēm? Skaidrs, ka mēs paši šādu vārdu salikumu neizdomājām. No pirmā acu uzmetiena tas izklausās pēc kaut kā, ar ko klajā varētu būt nācis dzejnieks Andris Akmentiņš laikā, kad viņš latviskoja komiksu "Donalds Daks", pievienojot "briļļaino kobru" tādiem grāvējiem kā "spridzināšanas eksperts Kliks Budūcis" vai apkopējam, vārdā Tīrītājs Sloters. Tomēr ir sajūta, ka šis nav Akmentiņa radošais pirksts.

Arī Markus Riva intervijā Annas Rozītes raidījumā "Tuvāk sev ar Annu Rozīti" ir dalījies sāpīgajā pieredzē no pamatskolas laikiem, kur džeki no 8.a klases mūziķi apsaukājuši tieši šādiem vārdiem. Vai viņa apsaukātāji zināja, kāds brillēm ir sakars ar kobru? Vai to zināja pats Markus?