Vai kāds uz jautājumu "Kuru superspēju tu izvēlētos?" ir atbildējis, ka gribētu spēju vienmēr zināt īstos vārdus, ko teikt? Es noteikti ne, jo, cik ironiski, – uzreiz nezinātu, ko atbildēt. Gan jau izspertu, ka gribu teleportēties, un pēc tam, jau pēc pusnakts guļot gultā, pārdomātu, ko varēju pateikt labāk, pareizāk un trāpīgāk.
Ja nebūtu aizmirsusi vidusskolas matemātiku un vēlmi tai veltīt nomoda stundas, varbūt pat sāktu rēķināt, cik stundu miegam atņēmusi domāšana par to, kā es Dacītei vai Edžiņam būtu varējusi TĀ atbildēt, ka viņi paši paliktu bez vārdiem. Pēc kara visi gudri, diemžēl nākamā saruna ir jau cits karš, un atkal šķiet, ka gan mēle, gan smadzenes ir sasējušās kliņģerī un nekas prātīgs nenāk ārā līdz brīdim, kad atkal laiks doties pie miera un atcerēties kārtējo nejaušo sarunu pirms pieciem gadiem.
Kā vienam no cilvēkiem, kuriem "small talk" ir kā bubulis, telpu piepildošs, neērts klusums ir vienas no lielākajām ikdienas mazajām šausmām, ko var piedzīvot. Introverts būdams, tu labprāt nodod ētera piepildīšanu citiem, bet pēkšņi pretī gadās vēl lielāks introverts par tevi. Saspīlēts klusums kā milzu bu(r)bulis aug lielāks, spiež stūrī, bet arī tur diemžēl nevar ieraudzīt neko noderīgu, par ko parunāt. Tad atliek vien piekopt metodi, ko mana ar politkorektumu nesirgstošā omīte sauc par gruzīnu radio – runāt par visu, ko acis rāda, kas apkārt notiek un nenotiek, cerot, ka tas kliedēs sabiezējušo neērtumu, ko teju kā torti var griezt ar nazi (ēdot vismaz nebūtu jārunā, nav pieklājīgi).
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
