Kas raksturo vecākus, kuru bērni izaug par laimīgiem un veiksmīgiem pieaugušajiem

Diemžēl nepastāv nekādu vadlīniju, kā izaudzināt laimīgu un veiksmīgu bērnu. Tomēr psihologi norāda uz tiem faktoriem, kas paredz panākumus. Tie visi attiecas uz vecākiem un ģimenēm, kurām ir daudz kopīga, norādīts rakstā vietnē "Independent".

Pensilvānijas un Djūka universitāšu pētnieki 20 gadus sekoja līdzi vairāk nekā 700 bērniem no visas Amerikas, lai atrastu saikni starp sociālo prasmju attīstību bērnībā un panākumiem 25 gadu vecumā.

Šie ilgstošie pētījumi parādījuši, ka tie bērni, kuri prot sadarboties ar vienaudžiem, izprot savas jūtas, ir gatavi palīdzēt citiem un paši risināt problēmas, visticamāk, pabeigs izglītību, saņems diplomu un iegūs pastāvīgu darbu.

Savukārt tie, kuriem bērnībā bija grūtības izveidot kontaktu ar citiem, arī pieaugušā vecumā daudz biežāk iekļuva nepatikšanās, parasti viņiem bija lielāka iespēja tikt arestētiem un bija zemāks sociālais statuss.

"Šis pētījums parāda, ka vecākiem vajadzētu palīdzēt bērniem attīstīt sociālās prasmes un emocionālo inteliģenci. Šīs ir dažas no vissvarīgākajām prasmēm, kas bērnam ir jāsagatavo nākotnei," saka Kristīne Šūberta, Roberta Vuda Džonsona fonda programmas direktore, kas finansēja pētījumu. "Šīs prasmes jau no mazotnes nosaka, vai bērns mācīsies vai nonāks cietumā, vai viņš iegūs darbu vai iestrēgs narkotiku atkarībā."

Izmantojot nacionālās aptaujas datus par 6600 bērniem, kuri dzimuši 2001. gadā, profesors Nils Helfons un viņa kolēģi no Kalifornijas Universitātes varēja atklāt, ka vecāku cerībām ir milzīga ietekme uz to, ko viņu bērni sasniegs nākotnē.

"Vecāki, kuri rēķinājās, ka nākotnē viņu bērns mācīsies universitātē, šķiet, bērnu virzīja iepretim šim mērķim, neatkarīgi no ģimenes ienākumiem un citiem faktoriem," pastāstīja profesors.

To apstiprina tā dēvētais Pigmaliona efekts. Tā būtība slēpjas apstāklī, ka cilvēks, kurš ir stingri pārliecināts par kādu faktu, neapzināti rīkojas tā, lai iegūtu patiesu apstiprinājumu savai pārliecībai. Bērnu gadījumā viņi neapzināti cenšas attaisnot vecāku cerības.

Psihologi atklājuši, ka strādājošo māmiņu meitas uz skolu dodas jau ar patstāvīgas dzīves pieredzi. Nākotnē šādi bērni pelnīs vidēji par 23 procentiem vairāk nekā viņu vienaudži, kuri uzauguši ģimenēs, kurās mammas nestrādāja un visu savu laiku veltīja mājām un ģimenei.

Savukārt strādājošo mammu dēli uzrādīja spēcīgāku tieksmi rūpēties par bērniem un veikt mājas darbus: pētījums atklāja, ka viņi nedēļā pavada par 7,5 stundām vairāk, rūpējoties par bērniem un palīdzot mājas darbos.

"Situācijas modelēšana ir veids, kā nosūtīt signālu: tu parādi, kas ir piemērots attiecībā uz to, kā tu uzvedies, ko tu dari, kam palīdzi," saka pētījuma vadošā autore, Hārvardas Biznesa skolas profesore Ketlīna Makgina. Viņiem ir augstāks sociālekonomiskais statuss.

Jo lielāki ir vecāku ienākumi, jo augstākas ir viņu bērnu atzīmes – tas ir vispārējs modelis. Šie dati var apbēdināt, jo daudzas ģimenes nevar lepoties ar lieliem ienākumiem un plašām iespējām. Psihologi saka: šī situācija patiešām ierobežo bērna potenciālu. Stenfordas universitātes pētnieks Šons Rārdons norāda, ka statistiskā atšķirība starp bagāto un nabadzīgo ģimeņu bērnu panākumiem tikai pieaug. Ja salīdzina 1990. gadā dzimušos ar 2001. gadā dzimušajiem, var redzēt, ka atšķirība ir augusi no 30 līdz 40 procentiem.

Neatkarīgi no sarežģītām, dārgām intervencēm, ģimenes sociāli ekonomiskais statuss vien motivē bērnus sasniegt augstākus panākumus akadēmiskajā jomā.

Bērniem, kas dzimuši mātēm pusaudža gados, ir mazāka iespēja pabeigt skolu un iestāties universitātē. 2014. gadā veiktais pētījums, ko vadīja psiholoģe Sandra Tanga, atklāja, ka mātes, kuras pabeigušas vidusskolu un koledžu, biežāk audzina bērnus, kuri arī pabeiguši koledžu.

Atbildība par bērna centieniem vismaz daļēji gulstas uz vecāku pleciem. Psihologs Ēriks Dubovs atklāja, ka vecāku izglītības līmenis brīdī, kad viņu bērns kļūst astoņus gadus vecs, ir noteicošais nākamajiem 40 gadiem. Tas nozīmē, ka bērna turpmākie panākumi lielā mērā ir atkarīgi no viņa.

2007. gadā veiktā 35 000 pirmsskolas vecuma bērnu no ASV, Kanādas un Anglijas uzvedības analīze parādīja, ka agrīna matemātisko spēju attīstība kļūst par milzīgu priekšrocību bērnam nākotnē. Kāpēc tas tā ir, nav īsti skaidrs, bet fakts paliek fakts. Bērni, kuri jau no mazotnes saprot skaitļus un matemātikas pamatjēdzienus, iemācās lasīt ātrāk.

Savukārt 2014. gadā veikts pētījums atklāja, ka bērniem, pret kuriem pirmajos trīs dzīves gados izturas ar izpratni un cieņu, ir ne tikai labāki akadēmiskie rezultāti, bet viņi arī spēj veidot veselīgas attiecības ar citiem. Līdz 30 gadu vecumam lielākā daļa ir veiksmīgāki un izglītotāki cilvēki.

Vecāki, kuri ir iejūtīgi un vērīgi pret savu bērnu, sniedz viņam drošības sajūtu, kas nepieciešama tālākai attīstībai un apkārtējās pasaules izzināšanai.

Zinātniskie pētījumi liecina, ka laiks, ko mātes pavada vienatnē ar bērniem vecumā no trīs līdz 11 gadiem, maz ietekmē viņu attīstību. Taču aktīvai, intensīvai un uzmācīgai mātes audzināšanai var būt postošas ​​sekas.

Kad māte ir saspringta, mēģinot līdzsvarot darbu un ģimeni, viņa slikti ietekmē savus bērnus. Fakts ir tāds, ka pastāv emociju "lipīguma" psiholoģiskā parādība. Cilvēki spēj uztvert viens otra jūtas kā saaukstēšanos. Tāpēc, kad viens no vecākiem ir garīgi noguris vai bēdīgs, šī drūmā sajūta tiek nodota bērnam.

Jau vairākus gadu desmitus Stenfordas Universitātes psiholoģe Kerola Dveka ir veikusi pētījumus, kuros atklājusi, ka bērni (un pieaugušie) panākumus spēj novērtēt divējādi.

Pirmo sauc par fiksētu domāšanas veidu. Cilvēki, kas šādi domā, savas spējas, inteliģenci un talantus vērtē kā dotumu, ko nevar mainīt. Attiecīgi viņiem panākumi tiek mērīti tikai ar šo vērtību un viņi velta visas pūles, lai ne tikai sasniegtu savu mērķi, bet arī izvairītos no kļūdām.

Pastāv arī perspektīvā domāšana, kas virzīta uz izaicinājumu pieņemšanu. Neveiksme šādam cilvēkam ir "tramplīns" tālākai izaugsmei un darbam pie savām spējām.

Tāpēc, ja tu saki savam bērnam, ka viņam labi veicās kontroldarbā, jo viņam "vienmēr ir veicies ar matemātiku", tu bērnam māci noteiktu domāšanas veidu. Un, ja tu saki, ka viņam izdevās, jo viņš pielika visas pūles, mazulis sapratīs: viņš var attīstīt savas spējas, un katra nākamā piepūle nesīs jaunu rezultātu.