Palikt laulībā tikai bērnu dēļ? Trīs nepatīkamas sekas šādai izvēlei  (1)

Kas notiek ar bērna psihi, kad vecāki nolemj palikt nelaimīgā laulībā, par to speciālisti runā vietnē "Psychology Today".

Lūk, par kādām sekām tiek runāts:

Vecāki, kuri dzīvo nelaimīgā laulībā, bieži vien necenšas slēpt no bērniem savu nepatiku vienam pret otru. Turklāt viņi bieži skatās uz bērniem kā uz sabiedrotajiem, ievelk konfliktos, sazvērējas, velkot katru uz savu pusi.

Rezultātā bērni nonāk neapskaužamā situācijā – psiholoģiski iesprostoti, spiesti izvēlēties starp diviem svarīgākajiem, nozīmīgākajiem cilvēkiem savā dzīvē.

Tas noved pie normālu vecāku un bērnu attiecību iznīcināšanas. Bērni cenšas maksimāli distancēties no abiem vecākiem, ieslēgties sevī, dzīvot savu dzīvi, un par garīgo tuvību ar mammu un tēti nevar būt ne runas ne tagad, nedz arī nākotnē, kad viņi izaugs.

Tā ir destruktīva uzvedība, kurā nelaimīgi precējies vecāks pieprasa vai sagaida, ka bērns uzņemsies pieaugušā lomu un sniegs viņam (vecākam) emocionālu atbalstu.

Māte vai tēvs uzveļ informāciju bēram, kas patiesībā nebūtu domāta bērnu ausīm, stāsta šķebinošas lietas par otru vecāku, vienlaikus vēloties, lai bērns apstiprina viņu vai viņa lēmumu turpināt laulību, pieprasot no viņa mierinājumu un rūpes, it kā viņš būtu pieaugušais draugs vai draudzene... Vārdu sakot, uz bērna pleciem uzkrauj atbildību, kas nepavisam nav paredzēta bērnam.

Nekā pārsteidzoša, ka šāda vecāku rīcība ilgstoši un negatīvi ietekmē bērna psihi – tā sagrauj viņa attiecības ar vienaudžiem un spēju regulēt savas emocijas, noved pie depresijas un pat personības šķelšanās.

Kad vecāki upurē sevi un uztur nelaimīgu laulību ar frāzi "bērnu dēļ", viņi, neviļus, rada bērnos izkropļotu priekšstatu par to, kas vispār ir normālas, veselīgas attiecības un jo īpaši attiecības laulībā, – kādām tām vajadzētu būt. Tas savukārt var veicināt to, ka bērni nākotnē var piedzīvot neveiksmes savās personīgajās dzīvēs.

Turklāt bērni, būdami liecinieki biežiem strīdiem, skandāliem, "klusēšanas spēlēm" starp vecākiem, nevarēs iemācīties pareizi risināt konfliktus, uzskatot, ka atsvešinātība vai agresija ir norma. Tas viss neizbēgami ietekmēs pieaugušu bērnu turpmākās spējas veidot un uzturēt veselīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, neatkarīgi no tā, vai viņi būs romantiski partneri vai draugi.

Tāpēc, ja esi iestrēdzis un nevari izlemt, šķirties vai nē, padomā par bērniem un jo īpaši par to, no kā viņi varētu izvairīties, ja tomēr nolemjat pārtraukt laulību, kas nenes tev laimi.

Savukārt attiecību konsultante un psihoterapijas speciāliste Antra Sloka-Jakovļeva iepriekš "Delfi" norādīja, ka atbilde uz jautājumu: "Vai ir vērts palikt kopā tikai bērnu dēļ vien?", nav viennozīmīga, precīzāk – katram pašam ir jāizvērtē kādu soli spert nākotnes virzienā.

Viens no variantiem, ko pieņem daļa pāru, ir patiesi vienoties, ka attiecības tiek turpinātas tikai bērnu dēļ. Iespējams, tās vairāk līdzināsies partneru sadzīvošanai zem viena jumta – ar mērķi dzīvot kopā, kamēr tiek audzināti bērni. Pēc būtības katram ir sava dzīve, tomēr tajā pašā laikā partneri var spēt palīdzēt viens otram. "Ir tādas ģimenes kā partneri, viņi ir kopā. Tas ir tas modelis, kad mēs vienojamies par mieru, ka šobrīd ir tā, kā ir. Protams, uz ilgu laiku tas nekad nebūs, jo gan vīrietim, gan sievietei gribēsies kaut ko savu, mīļu, kam atkal pieķerties un veidot romantiskas attiecības. Ienest to šādā modelī arī nav nemaz tik vienkārši," skaidro Sloka-Jakovļeva.

Savukārt otrs variants ir katram doties savu ceļu, kad abi pieņem faktu – kopdzīve nav izdevusies. Tomēr tas nekādā veidā nenozīmē, ka ar citiem jaunas attiecības nevar izdoties. Ja tā notiek, attiecību konsultante iesaka padomāt par to, kā jūtas bērns: "Tas ir pats svarīgākais, saprast, kas notiek. Bērnam ir jādod šī drošības sajūta, ka mamma un tētis iet savu ceļu, bet viņam nepazūd mamma vai nepazūd tētis." Abiem vecākiem vajadzētu dot šo respektu, ka viņi ir līdzās un palīdz izaugt. "Pats būtiskākais, manuprāt, ir miers un patiesums. Nesajaucot to bērnu identitāti, ļaujot attīstīties, atbalstot bērnu, domājot par viņu. Tiklīdz mēs sākam ar viņu manipulēt šķiroties, mēs nodarām pāri gan paši sev, gan arī bērnam, kas aug ģimenē," tā Sloka-Jakovļeva.

Viņa atzīst, ka eksistē arī tādi attiecību modeļi, kad ir pieņemts lēmums turpināt savienību tikai bērnu dēļ, taču vēlāk attiecības nostabilizējas, pārim spējot atbalstīt un papildināt vienam otru: "Ja paskatos pagātnē, manu vecāku laikā, ļoti daudz pāru palika kopā tieši bērnu dēļ, lai neizjauktu ģimeni. Idejas dēļ. Neskrienot. Šī neskriešana citur palīdz ieraudzīt kļūdas sevī." Pēc šāda veida krīzes ir iespējams attiecības veidot savstarpēji cienīgas un atrast atjaunojošus elementus no jauna. Saprotams, ka ne visos gadījumos mīlestība līdzināsies tai, ar ko uzsākāt kopdzīvi, piemēram, karsta kaislība varētu izpalikt. Tomēr var parādīties cieņa, tolerance kā pret partneri un draugu.

Vēl svarīgāk tomēr ir saprast savas kļūdas, ne tikai norādīt otra. Ja abi patiesi vēlas – viss ir iespējams. Antra Sloka-Jakovļeva stāsta, ka reizēm šādās situācijās dažiem atveras acis: "Bērni izaug, un mēs paliekam kopā. Izrādās, ka mēs varam būt kopā!" Viņa piebilst, ka skriešana pēc kaut kā labāka ne vienmēr aizved pie kārotā.