Ir dzirdēts par dažādiem alternatīviem modeļiem, idejām un formulām, kā glābt tās vienas un īpašākās attiecības. Taču šī "jaunā" ideja jeb apzīmējums šķiet kā solis atpakaļ laikā, kad tieša un godīga komunikācija par intīmām attiecībām nebija aktuāla.
Kad krāpšana nav nodevība un to neuzskata par tādu? Iespējams, tas ir tagad, kad ir radies jauns jēdziens "tolyamory." Šis termins veidots, apvienojot vārdus "tolerēt" un "poliamorija," un apzīmē gadījumus, kad partneris pieņem otra neuzticību. Tas notiek nevis savstarpējā vienošanās rezultātā, bet kā individuāla piekāpšanās. Uzzinot, ka partnerim ir intīmas attiecības ar kolēģi, cilvēks vienkārši ļauj tam notikt. Viņš pieņem, ka romāns nebūs ilgstošs, un "piever acis." Kā to podkāstā "Savage Love" definējis seksologs Dens Sevidžs: "Šie cilvēki nav muļķi vai naivuļi. Viņus nav jāžēlo; viņi zina, uz ko ir parakstījušies, un jau sen ir samierinājušies ar to, ko ieguvuši."
Tie ir cilvēki, kuri nevēlas atvērtas attiecības, bet arī nevēlas, lai attiecības beidzas. Tas var izklausīties skarbi, un tā tas arī ir. Džinu atgriezt pudelē ir grūti: zināšanas rada daudz aizdomu un satraukumu par seksuālo brīvību. Sadarbības un komunikācijas trūkums toliamorijā ir problemātisks, jo tas var sākt graut attiecības.
Neatkarīgi no tā, vai tā ir emocionālavai fiziska krāpšana, flirts vai maksāšana par seksa pakalpojumiem, piemēram, seksīgu klēpja deju, toliamorija pieprasa, lai cilvēks vienkārši pieņemtu, ka viņa partnerim ir erotiskas vēlmes, kuras attiecībās nav piepildāmas. Dens Sevidžs uzskata, ka toliamorijai jābūt abpusēji izdevīgai: "Piekrāptais cer koncentrēties uz laulātā mīlestības izpausmēm," lai krāpšanu kaut kādā mērā padarītu "pieļaujamu."
Laikmetā, kad aizvien vairāk tiek uzsvērta piekrišanas nozīme seksā, attiecībās un citur, toliamorija ir moderns, taču neviennozīmīgs koncepts. Kur ir tas punkts vai brīdis, kad partneris "piekrīt" paciest otra neuzticību?
Būtiski ir tas, ka, atšķirībā no citām alternatīvajām attiecību formām (piemēram, poliamorijas, attiecību noteikumu atcelšanas, draudzības ar priekšrocībām u.c.), toliamorija ir neizrunāta vienošanās, kas norāda uz attieksmes maiņu. Šajā idejā ir kaut kas modernai pasaulei novecojis—klusā ciešana. Tā nav arī "darba veikšana"; nav prasības vai vajadzības reāli runāt un saprast partneri.
Šajā idejā ir kaut kas senils, jo attiecību laikā noteikti ir brīži, kad ir jāpārliecinās, ka abas (vai visas) puses jūtas vienādi. Reālajā dzīvē sekss taču nav tikai fiziska darbība; papildus tam partneriem ir nepieciešama kopības izjūta, godīgums un atklātība, īpaši attiecībā uz seksuālo dzīvi.
Toliamorijā pieņem, ka krāpējs pēc būtības ir labs cilvēks, kurš vienkārši īsteno īslaicīgu vai cēlu mērķi. Kā Seidžs podkāstā min piemēru: "Pievērt acis uz klēpja deju vai īsu romānu, ja tas notiek gadiem ilgā laulībā." Tas izklausās kā vainas mīkstināšana. No otras puses, krāpējs var citus mierināt, sakot: "Par sievu nesatraucies, viņa piekopj toliamoriju."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
