"Es nekad neesmu sapņojusi par baltu kleitu un līgavas plīvuru," man atzinās draudzene, kura gadu pēc šķiršanās no savu bērnu tēva piekrita precēties ar cilvēku, ko pazina vien dažus mēnešus.
"Bet viņš ir tik lielisks, tik skaisti mani bildināja!" skaidroja 46 gadus vecā draudzene. Viņa burtiski murrāja, it kā būtu nupat iemīlējusies jauniete, nevis divu ģimnāzistu māte, galvenā grāmatvede nopietnā uzņēmumā. Jaunizceptais līgavainis saderināšanās gredzenu viņai pirkstā uzvilka, kad abi bija piestājuši skatu laukumā pēc vakariņām Tallinas vecpilsētā.
Šķiet, pēc kovida pandēmijas cilvēki sākuši vairāk cienīt mūžīgās vērtības. Zvana vecmāmiņām, meklē aizmirstus bērnības draugus. Vairāk nekā agrāk ciena ilgtermiņa attiecības, tostarp laulību.
Skumji, bet manā draugu lokā pēdējos trīs gados iziruši vairāki pāri. Viena draudzene atrada jaunu vīru un jau paguva izšķirties no viņa. Trīs draugi aktīvi meklē sev partneres "Tinderī". Kāda kursabiedrene atkal jau pārņemta ar domu, ka jāmetas jaunā laulībā.
Protams, es neesmu pret laulību. Man pašai bija 42 gadi, kad ar savu otro dzīvesbiedru bez lieka trokšņa devāmies uz dzimtsarakstu nodaļu. Bet mums bija nepielūdzams iemesls: vīra karjerā pavīdēja iespēja strādāt ārzemēs, un vajadzēja oficiāli noformēt attiecības, lai es varētu doties kopā ar viņu.
Protams, ir arī citi tikpat svarīgi un pat vēl labāki iemesli mīt zelta gredzenus. Bet ir arī absolūti nejēdzīgi iemesli oficiālai attiecību statusa reģistrēšanai.
Četri labi iemesli
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
