Vardarbība pret bērnu ģimenē un skolā. Kā to atpazīt, un ko darīt pieaugušajiem, lai apturētu

Augusta izskaņā notikušajā tiešraides forumā "Ģimene un skola" par bērnu drošību skolā un ģimenē un to, kā nepieļaut vardarbību, dalījās centra "Dardedze" valdes locekle Laila Balode. Centra mērķis ir gādāt, lai ikviena bērna dzīve ir brīva no jebkāda veida vardarbības – fiziskas, emocionālas, seksuālas, arī vecāku nolaidības.

"Dardedze" nodrošina arī psiholoģisko palīdzību – tur strādā septiņi psihologi. Un Balode stāsta, ka konsultācijas notiek katru dienu. "Diemžēl klientu netrūkst (..). Vardarbība pastāv, pat ja nevēlamies to redzēt." Un vardarbības veidi ir dažādi. Reizēm cilvēkiem šķiet, ka vardarbība ir tikai tad, kad sit. Bet tāds priekšstats ir ārkārtīgi nepareizs.

Ir emocionālā vardarbība. Tā ir "smalkāka", kā saka Balode, jo kurā brīdī ir pārkāpta robeža? Vai tas, ka pret bērnu skolā paceļ balsi, nozīmē, ka tā ir emocionālā vardarbība? Ja salīdzina bērnu ar kādu dzīvnieku, priekšmetu vai parādību – tā ir vardarbība? "Šie ir jautājumi, par kuriem ir vērts domāt un diskutēt. Ne vienmēr balss pacelšana ir vardarbība. Liela nozīme ir tam, ko mēs ieliekam šajos vārdos – kādā veidā vēršamies pret bērnu, kādi ir vārdi un intonācija. Emocionāla vardarbība ir smalka lieta, ko bieži praktizē neapzinoties."

Seksuāla izmantošana savukārt ir kaut kas, par ko negribam runāt, bet bērni ar to saskaras. "Gan ģimenei, gan pedagogiem ir jāsaprot, ka bērnu seksuāli izmantot var, arī nepieskaroties. Daži par to ir šokā: "Jā? Tiešām? Es to nezināju." Bet, izplatoties viedierīcēm, tas ir iespējams (..). Vēl pēdējo piecu gadu laikā bērni veic seksuālas darbības pret citiem, vēl mazākiem bērniem," stāsta Balode.

Vismaz reizi nedēļā organizācijā "Centrs Dardedze" atskan zvans no kāda satraukta vecāka, pedagoga vai sociālā darbinieka par to, ka bērns mājās vai skolā piedzīvojis seksuālas darbības no kāda cita bērna puses. Lai gan biežāk, runājot par bērnu seksuālu izmantošanu, kā pāridarītāju iedomājamies pieaugušo, pētījumi liecina, ka vidēji katrā trešajā gadījumā bērnam nodara pāri nepilngadīgais.

Kaitējoša seksuāla uzvedība ir bērnu seksuāla rakstura izteikumi vai darbības, kas neatbilst viņu vecumposmam un var nodarīt kaitējumu pašam vai citiem bērniem, vai pieaugušajiem. Pāridarītājs var būt nedaudz vecāks, fiziski spēcīgāks vai intelektuāli attīstītāks bērns, biežāk – zēns, bet upuri parasti ir gados jaunāki zēni vai meitenes, nereti bērni ar attīstības un mācīšanās traucējumiem. Kaitējoša seksuāla uzvedība var izpausties, piemēram, kā citu bērnu piespiešana aiztikt intīmās ķermeņa daļas, pornogrāfijas rādīšana, kailfoto izvilināšana un izplatīšana, seksuālu draudu izteikšana, kā arī orāla, anāla vai vagināla iekļūšana bērna ķermenī.

Kāpēc bērni to dara? Kaitējošu seksuālu uzvedību var veicināt attiecības ģimenē – piedzīvota vardarbība pret bērnu vai starp citiem ģimenes locekļiem, atkarības ģimenē, vecāku neinteresēšanās par bērnu un bērnu atstāšana bez uzraudzības, neveselīgi noslēpumi, robežu trūkums un pornogrāfijas pieejamība, kā arī bērna uzvedības problēmas un grūtības socializēties. Tāpat kā "palaidējmehānisms" var nostrādāt kāds satraucošs notikums, zaudējums vai noraidījums.

Vardarbība ir arī nolaidība ģimenē. Bērnam ir vajadzīga uzmanība un aprūpe no pieaugušajiem, nevar augt pilnīgā patvaļā. Vēl, protams, izplatīts ir bulings jeb mobings – tieši skolās tas notiek visbiežāk, kad pret vienu bērnu vēršas vairāki. "Dažreiz vecākiem šķiet, ka bērnu starpā viss ir gludi un nav nekādu konfliktu. Starp bērniem ir jābūt arī konfliktiem, jo tas ir veids, kā iemācās "dzīvi", strīdoties un izlīgstot. Bet mobingā vairāki bērni sistemātiski un mērķtiecīgi vēršas pret vienu."

Tā kā vardarbību un nolaidību pret bērniem medijos visspilgtāk ilustrē atsevišķi ļoti traģiski notikumi, var rasties iespaids, ka tas ir kas ārkārtējs un notiek tikai kādās īpaši nelabvēlīgās ģimenēs. Realitātē visos sabiedrības slāņos joprojām ir izplatīta bērna fiziska ietekmēšana, pēršana, raustīšana. Līdzās tai savu uzvaras gājienu turpina emocionāla vardarbība – kliegšana, bērna ignorēšana, apvainošana, ņirgāšanās, draudēšana. Seksuālā vardarbība Latvijā ir izplatītākais no policijā reģistrētajiem kriminālnoziegumiem, kas veikti pret bērnu. Pamešana novārtā – nerūpēšanās par bērna fiziskajām vai emocionālajām vajadzībām – klusi nostājas līdzās. Plašāk par pārprasto privātumu jeb ikviena vecāka lomu sava bērna dzīvē lasi te.

Kāds varētu padomāt – jā, vardarbība pastāv, bet bērns taču "sveiks un vesels" galu galā izaug. Tas ir tik tālu no patiesības, cik vien var būt. "Ja bērns savlaicīgi nesaņem palīdzību, paliek sekas – fiziskās, sociālās, emocionālās, uzvedības vai kognitīvās (viss, kas saistīts ar spēju domāt, atcerēties)." Tad bērnam var kristies akadēmiskie rādītāji – viņš var nepabeigt pamatskolu, neiestāties vidusskolā. Kā sabiedrība varam zaudēt brīnišķīgu cilvēku, jo diemžēl, savlaicīgi nepamanot vardarbīgu situāciju, neesam viņam palīdzējuši."

Bērna "nepareizā" uzvedība ir tā, kas pieaugušos mēdz sakaitināt – "redz, kā viņš neprot uzvesties, dara tā un šitā". Bet katrai bērna uzvedībai ir iemesls – kaut kas ar viņu ir noticis. "Uzvedība ir valoda, caur kuru bērns mums mēģina pateikt, – kaut kas nav kārtībā. Un mēs nevis cenšamies meklēt iemeslus, bet mēģinām regulēt uzvedību, nenovēršot iemeslu," akcentē Balode. Fiziskās sekas parasti pamanīt ir viegli – ja sit, ir zilumi. Bet kaitējumus vajag piefiksēt, jo citādi, ja brūce jau sadzijusi, ir daudz grūtāk to pierādīt, lai vērstos pret pāridarītājiem.

Emocionālās sekas raudzīt vaigā ir grūtāk – parasti tās pamana psihologi, kas ikdienā ar bērniem strādā. Kas par tām liecina? "Piemēram, bērnam ir kauns par to, ka ģimenē kaut kas ir noticis. Ir bailes, kas notiks, ja kādam par to pastāstīs. Un vainas sajūta. Ja redzam tās bērna uzvedībā, vajadzētu pievērst uzmanību," atgādina Balode.

Viņa stāsta, ka zēnu un meiteņu uzvedība, ciešot no vardarbības, pēcāk atšķiras – puiši būs agresīvi, pārkāps noteikumus, lietos alkoholu vai cigaretes. Bet meitenes noslēdzas – klusē, ir neskaidrs un negatīvs tēls par sevi, parādās depresīva uzvedība. "Dzīvespriecīgs un jauks bērns kļūst nomākts un kluss. Rodas domas par pašnāvību, ir vēlme izolēties."

Ar laiku cilvēks sāk domāt, ka vardarbība ir pieļaujama – tikai par to skaļi nedrīkst runāt. Un tāpēc arī pats bērns nākotnē var kļūt par agresoru. "Jāatceras divas svarīgas lietas – mūsu bērni ir nākotnes pieaugušie un viņi mācās dzīvi no mums," atgādina "Dardedze" valdes locekle.

Balode stāsta, ka bērns ir jāuzklausa – tikai tad viņš pieaugušajiem uzticēsies un stāstīs, kā viņam iet un kā viņš jūtas. Nevis jājautā – "vai tev labi gāja dārziņā?" bet gan "pastāsti, kā tev šodien gāja!" un tad pacietīgi jāklausās. "Tas ir pamats, lai mēs izveidotu attiecības, pat ja reizēm šie stāsti ir garlaicīgi, jo mēdz atkārtoties. Jo pēc tam mēs varēsim sajust, ja kaut kas nav kārtībā. Bērns gribēs to izstāstīt, jo sapratīs, ka var pastāstīt, – mēs klausāmies."

Vairāk un plašāk par vardarbību var uzzināt arī "Dardedzes" mājaslapā, sadaļā "Drošības bibliotēka".