Vardarbība mīl klusumu. Ko varam darīt, lai to pamanītu un apturētu skolās  (1)

Augusta izskaņā notikušajā tiešraides forumā "Ģimene un skola" par bērnu drošību skolā un ģimenē un to, kur sākas vardarbība, ar informāciju dalījās Andrejs Aronovs, Rīgas valstspilsētas pašvaldības policijas priekšnieka vietnieks. Viņš stāsta, ka, salīdzinot ar citām valstīm, situācija Latvijā nav tik traka, jo "mums vēl nav bijušas situācijas, kad ir masveida slaktiņi, bet tik un tā ir gadījumi, kad jaunieši viens pret otru izturas nievājoši un pazemojoši."

Bēdīgākais ir tas, ka liela daļa jauniešu pat nesaprot un neapzinās, ka viņi to dara. "Un no kurienes rodas tieksme uz vardarbību? Varbūt, lai pašapliecinātos uz klasesbiedra rēķina, pazemojot viņu. Nevar būt klasē "populārākais bērns" – tiklīdz sāc izcelt vienu, latiņas otrā galā ir kāds, kuru pazemo," stāsta Aronovs.

Ne vienmēr ir tā, ka bērns, kurš ir vardarbīgs, pats nāk no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm. "Kādreiz bērns ir no ļoti labas ģimenes, bet cieš no uzmanības trūkuma – nezina, kā pievērst vecāku uzmanību un tad iesaistās tādās situācijas, lai uzmanību pievērstu, teiksim, policija."

Bet no kurienes vardarbība rodas? "Vardarbība eksistējusi visu laiku. No brīža, kad kādam plēsoņa apēda brāli, un cilvēks saprata, ka jāaizstāv sevi, pielietojot spēku. Un līdz pat brīdim, kad izdomāja kaut ko iekarot," stāsta vietnieks, piebilstot, ka tagad esam iemācījušies vardarbību atpazīt un pat klasificēt pēc pazīmēm, regulēt un savaldīt. "Bet bēdīgi ir tas, ka esam iemācījušies to arī tolerēt – attaisnot un paskaidrot. Pat situācijās, kad vecāki attaisno to, ka bērns izkāvās ar klasesbiedru un pat slavē viņu. "O, malacis, riktīgi esi sadevis!"" Bet tas veicina vien to, ka bērns paaugsies un vardarbības izpausmes būs trakākas.

Svarīgi, kā vecāki paši uzvedas bērna klātbūtnē. Var jau bērt zelta padomus, bet, ja teiks vienu, – darīs citu, bērns iemācīsies melot, būt divkosīgs. Vecāku audzināšana nebūs nekā vērta, jo bērns redz, ka realitātē notiek pavisam savādāk. "Nevajag audzināt bērnu, audzini sevi. Un bērni no tevis iemācīsies to pozitīvo, ko gribi viņam nodot," saka Aronovs.

Līdz skolas vecumam, vecākiem ir milzīga atbildība kā attīstīsies bērna personība. Bet skolā rodas konkurence – kurš būs labākais, kurš – sliktākais skolēns? "Lūk, tu mācies sliktāk nekā tavs klasesbiedrs!" Aronovs to nesaprot: "Kāpēc mēs veicinām to, lai bērni viens otru ienīstu par labākiem panākumiem? Mēs tādā veidā neveidojam draudzīgu sabiedrību."

Kad bērni sāk socializēties, grupiņā mēdz būt kāds varmāka. Un tajā brīdī liela loma ir izglītības iestādes speciālistam – viņam jāspēj tas pamanīt un jāpaskaidro, ka vardarbīgi rīkoties nedrīkst. "No pieredzes zinām, ka viņi pamana tikai galējo izpausmi, piemēram, kad puikas jau ir izkāvušies. Un nemēģina skaidrot iemeslus – sliktais ir tas, kurš pēdējais veicis sitienu, kuru pamanīja skolotājs. Bet ir taču jāpārbauda motīvi – jāsaprot, kāpēc bērni izkāvās."

Viņš stāsta, ka pats galvenais, redzot, ka kaut kas notiek, ir neklusēt un pievērst uzmanību. "Kaut vienu reizi palaid garām situāciju, kurā tev bija jāiesaistās, un to redz bērni... Taviem vārdiem nākotnē ir nulles vērtība."

Ir novērojams, ka brīžiem izglītības iestādes vadība mēģina konfliktsituācijas starp bērniem "paslaucīt zem paklāja". "No 2005. gada esmu iesaistīts vairākos projektos, kas saistīti ar vardarbības apkarošanu. Un galvenā atziņa – vardarbība mīl klusumu. Ja ar potenciālo upuri nākotnē notiek kaut kas smags un tu klusē, vari droši sevi pieskaitīt pie līdzdalībniekiem." Galu galā tas ir tik būtiski, jo bērns, kurš piedzīvo vardarbību, visticamāk, arī kļūs par varmāku nākotnē.

Aronovs pamāca –, ja ir situācija, kad cilvēks sāk uzvilkties un kļūst jau vardarbīgs, vajag viņam maigi pieskarties, piemēram, pie pleca, un teikt: "Kuš, nevajag! Kas tev īsti ir par problēmu?" Dažreiz tas ļoti pārsteidz. Nav gluži vienas "mantras", ko vecākiem būtu vērts parunāt ar bērnu par vardarbību. "Katrs bērns ir unikāla personība, un vecāks pazīst savu bērnu. Viņam vislabāk vajadzētu zināt, caur kādām durvīm ievadīt bērnu pieaugušo dzīvē un paskaidrot, kā noteiktās situācijās rīkoties."

Viņaprāt, skolām vajadzētu veidot partnerības komandas un partnerību, nevis vadīt. Izglītības iestāžu darbiniekiem ir jāveido skolēnu pasaule, bet viņi nav šīs pasaules vadītāji. "Agri vai vēlu tas beigsies, un jaunieši aizies savā dzīvē. Kāpēc gribi viņus valdīt? Jā, ir jāizskaidro, ka ir noteikumi. Bet, ja gribi, lai cilvēki miermīlīgi koeksistē, katra vēlmes jāsamēro ar cita vēlmēm un interesēm. Bērni to saprot, nevajag ar viņiem "uķi puķi" runāt." Tāpat pieaugušajiem nekad nevajadzētu biedēt bērnu ar policiju, sakot – "neklausīsi, es tev policiju izsaukšu!", jo tad bērnam būs bail vērsties policijā pēc palīdzības. "Tādā veidā paši veidojam nihilistisku sabiedrību," noteic Aronovs.