Kāpēc vecāku loma vairs nešķiet pievilcīga?  (4)

Virālu popularitāti guvis tvīts soctīklā "X" 26. augustā, kurā uzdots ļoti vienkāršs jautājums: "Kāda ir jūsu teorija par dzimstības samazināšanās cēloņiem?" Atbildes, kā jau varēja sagaidīt, bija ļoti dažādas. Daži kā cēloņus pieminēja dzīves dārdzību, citi norādīja uz karjeru un personīgajiem mērķiem, noslodzi vai pat vīriešus.

Fakts, ka cilvēki rada aizvien mazāk bērnu, ir temats, kas pastāvīgi piesaista sabiedrības un pētnieku uzmanību. Dzimstības līmenis samazinās visā pasaulē, izņemot Subsahāras Āfriku. Divās trešdaļās pasaules valstu dzimstības līmenis tagad ir zemāks par aizstāšanas līmeni ("replacement rate"), kas ir 2,1 bērns uz vienu sievieti – nepieciešamais, lai attīstītajās valstīs uzturētu pastāvīgu iedzīvotāju skaitu. Problēma ir īpaši izteikta Dienvidaustrumāzijas valstīs – Taivāna, Ķīna, Taizeme un Japāna atrodas auglības tabulu apakšgalā.

Saskaņā ar Oksfordas universitātes gerontoloģijas profesores Sāras Hārperes teikto, novērojamas divas plašas tendences. Pirmais ir turpinājums tam, kas Eiropā sākās pirms 250 gadiem: "Kad jūs uzlabojat sieviešu izglītību un veselības aprūpi, tas samazina bērnu skaitu, kas viņai būs. Tā ir ļoti laba lieta – vairāk sieviešu ir veselas, izglītotas un viņām ir pieejama ģimenes plānošanas iespēja."

Otra tendence pēdējo 30 gadu laikā ir daudz dramatiskāka, un tā ir īpaši manāma Āzijā un Latīņamerikā (ar mazāk nekā 1,5 bērniem), Hārperes vārdiem: "Ir atšķirīgas dinamikas ietekmēta." "Jaunu sieviešu atbildes Dienvidaustrumāzijā ir tādas pašas kā Eiropā: jā, sievietes saka, ka pastāv ekonomiskas problēmas, nedrošs darbs vai problēmas ar mājokli. Bet viņas arī saka: "Esmu izglītota un saprotu, ka, ja man būs bērns, tas mainīs manu dzīvesveidu. Es vēlos izvērtēt, kad radīt bērnu." Viņas var lemt palikt bez bērniem, atlikt pirmā bērna piedzimšanu vai radīt tikai vienu.

Dienvidkoreja, kas jau iepriekš bija valsts ar zemāko dzimstības līmeni pasaulē, pagājušajā gadā sasniedza jaunu rekordzemu līmeni – 0,72 bērni uz vienu sievieti. "Tas ir statusa jautājums. Viņu tēriņu paradumi liecina, ka jaunieši koncentrējas uz panākumu pierādīšanu tiešsaistē, nevis uz tādiem šķietami neiespējamiem mērķiem kā ģimenes veidošana un bērnu audzināšana," aģentūrai "Reuters" skaidrojis Seulas Sieviešu universitātes socioloģijas profesors Jungs Džēhūns.

No otras puses, pieaugošā dzimumu atšķirība Dienvidkorejā ir veicinājusi kustības "4B" izveidi, kurā sievietes atsakās no heteroseksuālām attiecībām, seksa, laulībām un bērnu dzemdēšanas, protestējot pret valstī dziļi iesakņojušos naidīgumu pret sievietēm. 2016. gada aptauja atklāja, ka Dienvidkorejā intīmo partneru vardarbības biežums ir 41,5 procenti, salīdzinot ar pasaules vidējo rādītāju, kas ir 30 procenti. Turklāt dzimumu atalgojuma plaisa šajā valstī ir vislielākā pasaulē. Lai gan šie apstākļi ir īpaši izteikti Dienvidkorejā, līdzīgas problēmas atbalsojas arī citviet. Cilvēki mēdz sevi "mierināt" ar luksusa precēm, jūtoties bezspēcīgi attiecībā uz dzīves lielajiem notikumiem, piemēram, mājokļa iegādi, laulībām un bērnu audzināšanu, savukārt dzimumi ir kļuvuši emocionāli un ideoloģiski atsvešināti.

Kad Amerikas Uzņēmējdarbības institūta vecākais līdzstrādnieks Daniels Kokss 2023. gadā aptaujāja vairāk nekā 5000 cilvēku ASV par iepazīšanos un attiecībām, gandrīz puse sieviešu atzina, ka ir neprecētas, jo viņām ir grūti atrast kādu, kas atbilstu viņu vajadzībām. Kokss norādīja, ka sarunās ar vīriešiem viņš atklājis, ka viņiem ir ierobežotākas spējas būt pieejamiem un emocionāli klātesošiem.

Arī Jēlas antropoloģe Mārsija Inhorna savā grāmatā "Motherhood on Ice: The Mating Gap and Why Women Freeze Their Eggs" secina, ka viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc izglītotas sievietes izvēlas iesaldēt savas olšūnas, ir nespēja atrast piemērotu partneri. Viņa akcentē sieviešu "sagurumu, sāpes un vilšanos", ko tās piedzīvo, mēģinot atrast mīlošu otru pusīti, bet to neatrodot.

"Sievietes arvien vairāk runā par to, kas viņām vajadzīgs un par nepieciešamību pēc vienlīdzības," piekrīt profesore Pragja Agarvala, grāmatas "(M)otherhood: On the choices of being a woman" autore. "Sievietes pienākumsnav tikai pieskatīt bērnus vai veikt mājsaimniecības darbus. Ir izveidojusies plašāka diskusija par emocionālo un garīgo darbu, ko sievietēm nākas uzņemties. Daudzi cilvēki, īpaši tie, kas amatu hierarhijā ieņem augstākas pozīcijas, piemēram, vīrieši, neatzīst, ka nevienlīdzība jebkad ir pastāvējusi un ka tai ir jāmainās. Tas rada izaicinājumus heteroseksuālās attiecībās, veicinot plaisu starp sieviešu un vīriešu gaidām."

"Fantastiski, ka sievietes spēj pateikt: "Es vēlos tādu dzīvi un neesmu gatava piekāpties šajā jautājumā,"" viņa piebilst. "Tomēr dažas sievietes ir spiestas izdarīt šo izvēli pat tad, ja vēlas bērnus, jo alternatīva ir tāda, ka viņas vienkārši uzņemas visu nastu, vai arī kļūst par mātēm un pēc tam nespēj virzīties uz priekšu savā karjerā. Viņām nav atbalsta ne darbavietā, ne mājās, un viņas pastāvīgi jūtas izsmeltas – finansiāli, emocionāli, fiziski." Šeit rodas jautājumi par atbalsta infrastruktūru, nepietiekamo maternitātes nodrošinājumu un pārmērīgi augstajām bērnu aprūpes izmaksām.

Pastāv arī ļoti reālas bailes, ka potenciālie vecāki ieved bērnus pasaulē, kurā nākotne izskatās arvien neskaidrāka un pat biedējoša. Klimata pārmaiņas, nevienlīdzība un sociālā izolācija ir tikai daži no faktoriem, kas ietekmē šo satraukumu. Piemēram, Pennas neirozinātnieku Maikla Plata un Pītera Stērlinga 2024. gadā publicētajā pētījumā tiek apskatīta globālā dzimstības samazināšanās un norādīts uz tā dēvēto "izmisuma epidēmiju" kā galveno cēloni.

Viņi skaidro, ka katastrofālais trauksmes, depresijas un saistīto slimību pieaugums ir saistīts ar arvien digitalizētāku pasauli, kurā cilvēki pāriet no reālās pasaules mijiedarbības uz tiešsaistes saziņu. Šī vientulības un atsvešinātības sajūta veicina gan fizisko, gan garīgo slimību attīstību, īpaši valstīs ar augstiem ienākumiem, kur mazinās primitīvākais cilvēka dzinulis – vairošanās .

Tāpēc finansiālas stimulācijas bērnu radīšanai, iespējams, nespēs būtiski mainīt šo tendenci. "Būtībā nav tādas politikas iejaukšanās, kas varētu ilgtermiņā ietekmēt dzimstības rādītājus," izdevumā "The Independent" norāda Vegards Skirbeks, Norvēģijas iedzīvotāju ekonomists un grāmatas "Decline and Prosper!: Changing Global Birth Rates and the Advantages of Fewer Children" autors. "Daudzas valstis ir mēģinājušas, un tas nav izdevies." Viņš arī apstiprina, ka problēmas, kas saistītas ar sabiedrības novecošanu, ir neizbēgamas. "Novecošana notiks neatkarīgi no tā. Mēs dzīvojam ilgāk."

Skirbeks uzsver, ka plaši izplatītais uzskats, – auglības kritums ir būtībā negatīvs, varētu būt maldinošs: "To nevar apiet, un ir daudz pozitīvu aspektu, ko cilvēki mēdz noniecināt." Mazāk cilvēku nozīmē, piemēram, mazāku oglekļa emisiju nospiedumu. "Domāju, ka tas ir pozitīvs attīstības virziens," piekrīt profesore Hārpere. "Mēs esam astoņu miljardu cilvēku planēta, un mēs, iespējams, redzēsim šo skaitli pieaugam līdz 12 miljardiem. Zinām, ka klimata pārmaiņas un preču un dabas resursu patēriņš tikai pieaugs; spiediens tikai pieaugs." Auglības samazināšanās mazinās šo spiedienu. Taču viņa uzsver, ka, ja cilvēks vēlas bērnus, nevajadzētu ļaut vides vainas apziņai atturēt no viņu radīšanas: "Vienkārši pārliecinieties, ka jūsu ģimene un mājsaimniecība patērē mazāk."

Viena lieta, par kuru visi eksperti piekrīt, ir nepieciešamība pēc labāka atbalsta tiem, kuri vēlas kļūt par vecākiem. Hārpere uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt vienlīdzību gan darba vietā, gan mājās: "Un bērnu aprūpei jābūt pieņemamā cenā." Valdības, kas rada paniku saistībā ar dzimstības samazināšanos, nenodrošinās risinājumus. Bet, īstenojot politiku, kas faktiski atbalsta sievietes, kuras vēlas bērnus, varētu panākt pozitīvas pārmaiņas.