Kā reaģēt, ja citi uzbāžas ar nelūgtiem padomiem bērnu audzināšanā

Ar spriedumiem un kritiku mēs saskaramies dažādās dzīves jomās, jo cilvēkiem vienmēr ir savs viedoklis un viņi nebaidās to paust. Laika gaitā mēs iemācāmies tam nepievērst uzmanību vai vismaz cenšamies tā izturēties. Bet, ja mūs vērtē kā vecākus un komentāri nāk no ģimenes locekļa, svešinieka, stāvot rindā veikalā, vai kāda, kuram vispār nav bērnu, tas sāp vairāk. Galu galā mums ir ļoti svarīgi būt labiem vecākiem.

Svarīgākais, kas būtu jādara, – iemācies atšķirt noderīgu kritiku no nelietderīgas un atrodi domubiedrus. Par to, kā veiksmīgāk komunicēt ar tiem, kuri uzbāžas ar nelūgtiem padomiem, runā speciālisti vietnē "Fatherly" un "Psychology Today" pieaicinātā klīniskā psiholoģe Lora Markama.

Pirmā problēma ir tā, ka mammas un tēti jau ļoti labi prot šaubīties par sevi. Jebkura kritika – patiesa vai tikai tā uztverta – izraisa nekontrolētas domas, ka viņi ir briesmīgi vecāki un tādi vienmēr būs. Vecākiem nav standarta metrikas, piemēram, gada darbības apkopojuma vai algas palielinājuma, kas skaidri norādītu, cik labi viņiem veicas šajā sarežģītajā darbā.

Otra problēma ir tā, ka mēs bieži cenšamies atšķirties no saviem vecākiem. Tas ir diezgan dabiski. Mēs vēlamies vairāk iesaistīties savu bērnu dzīvē un būt uzmanīgāki pret viņu jūtām. Vienlaikus mums var nebūt modeļa, pēc kura vadīties, tāpēc viss, ko mēs darām, – veicinām bērnu vēlmi izpausties. Un tad notiek tieši tā, ar lūgumiem un asarām, un izskatās, ka bērns ir ārpus kontroles.

Tā kā liela daļa procesa notiek citu cilvēku klātbūtnē, viņi nekautrējas dalīties savā viedoklī. Viņu vārdu slēptā nozīme ir tāda, ka mēs audzinām bērnus citādi nekā viņi, kas nozīmē, ka mēs to darām nepareizi.

Dažas turpinājumā aprakstītās darbības, cerams, palīdzēs tev noturēties brīžos, kad tiek vērtēts tavs bērnu audzināšanas stils.