Izaicinoši, bet vitāli svarīgi: kā dažādos vecumposmos bērnam atklāt viņa adopcijas stāstu

Kā bērnam izstāstīt viņa adopcijas stāstu, to īpašā materiālā "Saknes ir svarīgas! Ceļvedis adopcijas stāstam" sagatavojusi Labklājības ministrija sadarbībā ar sertificētu klīnisko psiholoģi Sofiju Semenovu.

Sarunas par adopciju ieteicams sākt, kad bērns ieradies jaunajā ģimenē. Radīt atklātu, drošu un mīlošu vidi ir svarīgi jau agrīnā vecumā. Tas palīdz ne tikai bērnam lēnām iepazīt un saprast savu stāstu, bet arī vecākiem vingrināties, lai pārliecinoši un autentiski izskaidrotu adopcijas procesu, kad bērns būs izaudzis un spēs uztvert šo informāciju. Pētījumi rāda, ka bērnam, kuram par viņa izcelsmi izstāsta jau agrīnā vecumā, ir labākas izredzes iegūt pozitīvu identitāti un just emocionālu stabilitāti vēlāk. Šajā laikā vecākiem adopcija jāpasniedz kā dabisks notikums ģimenes dzīvē – adopcijas fakts jāatzīst par ģimenes realitāti, nevis jāpatur kā noslēpums.

Pirmsskolas vecumā (no trīs līdz septiņu gadiem)

Bērnam pirmsskolas vecumā patīk klausīties stāstus – tai skaitā par savu adopciju. Mazāks bērns to var uztver kā pasaku par savu dzīvi. Izmantojot vienkāršus vārdus un apzīmējumus, šajā vecumā var sākt stāstīt par adopciju bez sarežģītām detaļām un skaidrojumiem – un nav jāizstāsta viss stāsts uzreiz. Bērns var atkārtot datus par savu adopciju, taču to vēl līdz galam nesaprast – viņam tā ir abstrakta, jo nav kognitīvo spēju.

Šajā vecumā bērns sāk uzdot jautājumus par sevi un savu vietu pasaulē. Tā kā viņam patīk dzirdēt stāstus, it īpaši par sevi, sarunās ieteicams ievīt stāstu par adopciju. Piemēram, var teikt: "Tu pie mums nonāci tāpēc, ka mēs gribējām tevi ļoti mīlēt un tava bioloģiskā mamma nevarēja par tevi parūpēties tā, kā tu biji pelnījis." Tas palīdz bērnam saprast savu vietu ģimenē, un vienkārša valoda atbilst bērna izpratnes līmenim. Psihologi uzsver – stāstam jābūt pozitīvam, bet ne pārāk izpušķotam, lai nākotnē bērnam nerastos sajūta, ka viņam ticis melots.

Sākumskolas vecumā (no astoņiem līdz 12 gadiem)

Kad bērns kļūst spējīgs domāt abstraktāk, viņš sāk saprast, ka adopcija nozīmē bioloģiskās ģimenes zaudējumu. Sākotnēji tas var radīt noliegumu, viņš var sacīt, ka nav adoptēts, vai arī izvairīties no šīs tēmas. Vecākiem nevajadzētu to uzskatīt par noraidījumu vai zīmi, ka bērns par adopciju nedomā. Bērnam nepieciešama pārliecība, ka viņa jautājumi tiks uzklausīti un ka vecāki ir gatavi runāt par šo tēmu jebkurā brīdī. Šajā laikā vecākiem jāiedrošina bērns paust savas izjūtas un emocijas, bet bez spiešanas runāt. Šajā vecumā bērns var sākt arī interesēties par bioloģisko ģimeni, kas var izraisīt pretrunīgas emocijas.

Lai arī bērns var nevēlēties runāt par adopciju, nav pareizi pieņemt, ka viņš par to nedomā. Nevajadzētu uzspiest šādas sarunas, taču vēlams radīt pārliecību, ka vecāki ir gatavi atbildēt uz jautājumiem. Turpinot uzturēt emocionālu saikni, jāpievērš uzmanība bērna reakcijām, piemēram, tuvojoties dzimšanas dienai. Tāpat arī jāiedrošina, liekot saprast, ka ir iespējams mīlēt vairākus vecākus – arī just pieķeršanos saviem bioloģiskajiem vecākiem.

Agrīnajā pusaudža vecumā (12–15 gadi)

Pusaudža vecums adopcijas gadījumā ir viens no izaicinošākajiem attīstības posmiem. Šai laikā pusaudzim sāk veidoties identitāte, un viņš var justies apjucis, kāpēc viņš ir adoptēts, kā arī just dusmas pret bioloģiskajiem vecākiem vai adoptētājiem. Tāpat bērns justies vainīgs par to, ka nav dzimis adoptētāju ģimenē, vai arī par to, ka viņam ir divas ģimenes. Šai laikā svarīgi ir būt pieejamiem emocionāli un ļaut bērnam izteikt savas domas un jūtas. Pusaudzis var vēlēties vairāk kontroles pār savu dzīvi, tāpēc ir jādod iespēja viņam izpausties, vienlaikus nosakot robežas. Tas palīdz bērnam justies droši un saprast, ka ir vieta, kurā viņš iederas.

Identitātes veidošanās laikā notiek savu sakņu un izcelsmes pētīšana, eksperimenti ar identitāti, kas atšķiras no vecāku identitātes. Turpinoties sērošanas procesam, emocijām pievienojas arī dusmas – bērns noraida savu identitāti un atsakās no vecāku atbalsta. Pusaudža vecumā vairojas bērna neizpratne par to, kāpēc bioloģiskā ģimene no viņa atteikusies vai pametusi. Ja adopcijas fakts nav ticis pārrunāts agrā vecumā, bērns var pats izdomāt faktus par to, kāpēc viņš ir adoptēts, piemēram, pieņemt, ka vainīgi ir adoptētāji. Tāpat viņš var justies sarūgtināts par to, ka nav ņemts vērā viņa viedoklis.

Vēlīnais pusaudža vecums (16–19 gadi)

Pusaudzis šajā posmā sāk veidot patstāvīgas attiecības, un adopcijas tēma var raisīt vairākas emocijas. Šajā vecumā bērns var meklēt bioloģisko ģimeni, cenšoties atrast savas saknes, kā arī apliecinājumu savai vērtībai un mīlestībai. Adoptētie jaunieši bieži vien nav pārliecināti, vai ir pietiekami labi un mīlēti, un bažījas par savu neatkarību un attālināšanos no ģimenes. Vecākiem šajā brīdī ir būtiski joprojām sniegt emocionālu atbalstu, lai bērns justos pārliecināts, ka viņam ir ģimene, kurā vienmēr var atgriezties.

Vēlīnajā pusaudža vecumā vecākiem jādara zināms, ka bērnam nav jāpamet mājas uzreiz pēc skolas pabeigšanas. Tas rada sajūtu, ka viņš pats var izlemt, kad to darīt. Vecākiem jājūt, cik liels atbalsts un rūpes jaunajam pieaugušajam nepieciešamas. Tāpat jābūt gataviem, ka bērns var vēlēties uzmeklēt bioloģisko ģimeni.

Emociju intensitāte un izaicinājumi

Kad bērnam tiek pateikts par adopciju, gan viņš, gan vecāki var nonākt spēcīgu emociju varā saistībā ar bērna identitāti, zaudējumu izjūtu un piederības meklējumiem. Šīs emocijas var būt ne tikai skumjas un neziņa, bet arī dusmas un agresija – tās visas ir dabiskas reakcijas uz psiholoģisku stresu. Centienos aptvert savu sarežģīto situāciju un pārvarēt emocionālo apjukumu bērns var atgrūst adoptētājus vai kļūt agresīvs pret viņiem. Pusaudža vecumā, kad bērns sāk vairāk reflektēt par savu bioloģisko ģimeni un vietu pasaulē, šīs emocijas var kļūt īpaši spēcīgas.

Vecākiem ir svarīgi saprast, ka šāda agresīva uzvedība vai atgrūšana bieži vien ir bērna centieni izpaust zaudējumu un apjukumu saistībā ar savu izcelsmi. Kā liecina pētījumi, intensīvāk šīs emocijas izpaužas bērniem, ar kuriem adopcijas tēma nav pārrunāta pietiekami agrīni un kuriem ir neskaidra bioloģiskās ģimenes tēma. Agrīna un regulāra adopcijas apspriešana mazina emocionālo slogu un novērš pārāk spēcīgu emocionālu reakciju vēlāk dzīvē.

Sarunu nozīme agrīnā vecumā

Agrīnā vecumā vecākiem ir iespēja veidot pamatu sarunām, kas vēlāk palīdzēs bērnam labāk apstrādāt informāciju par adopciju. Pētījumi rāda – bērniem, kuriem par adopciju stāsta jau no agrīna vecuma, vēlāk identitātes krīze un agresija nav tik izteikta – jo viņi ir pieraduši pie adopcijas fakta un uztver to kā dabisku daļu no savas dzīves. Šādas sarunas palīdz bērnam justies pieņemtam un mīlētam, kā arī mazina emocionālo diskomfortu un stresu adopcijas fakta dēļ. Tāpēc ir svarīgi par to stāstīt jau no mazotnes, izmantojot bērnam saprotamus vārdus un ļaujot šai informācijai pakāpeniski nosēsties bērna pasaules skatījumā.

Ja šīs sarunas ir atliktas līdz vēlākiem gadiem, tas var radīt bērnam sajūtu, ka adopcija ir kaut kas tāds, par ko nedrīkst runāt, vai ka tas ir noslēpums, kuru vecāki nevēlas atklāt. Tas var radīt papildu stresu, kas izpaužas kā dusmas, agresija vai pat psihosomatiskie traucējumi. Tāpēc, jo agrāk sāk par to runāt, jo vieglāk bērnam šo faktu pieņemt, saprast, kā arī pārvarēt emocionālās grūtības.

Lai runātu ar bērnu par viņa izcelsmi un bioloģisko ģimeni, būtisks resurss ir informācija un tās pieejamība. Proti, vecākiem jau agrīni – adopcijas laikā – jāpārdomā, ko vēlāk bērns vēlēsies zināt par savu pagātni. Stāsta stāstīšanai par izcelsmi un pagātni speciālisti iesaka dažādus rīkus, šeit minēsim tikai dažus no tiem:

Dzīves albums – tas ir īpašs albums vai grāmata, kurā bērns kopā ar vecākiem dokumentē svarīgus savas dzīves notikumus – no dzimšanas līdz adopcijai un tā tālāk. Tas palīdz veidot bērnā izpratni par savu pagātni un identitāti. Tajā var būt gan informācija par bioloģiskajiem vecākiem un fotogrāfijas, ziņas par piedzimšanu,

Ģimenes koks – unikāls rīks, kas palīdz bērnam sakārtot informāciju par visiem nozīmīgajiem cilvēkiem viņa dzīvē, – gan par bioloģisko ģimeni (koka saknes), gan adoptētāju ģimeni (stumbrs), bet lapotnē – par visiem pārējiem ģimenes locekļiem. Tas palīdz bērnam saprast, ka nav jāizvēlas tikai viena ģimene vai jājūt emocijas tikai pret bioloģisko vai esošo ģimeni – viņa dzīvi veido abas koka daļas.

Atklātas sarunas – speciālisti iesaka ar bērnu par viņa izcelsmi runāt regulāri. Šajās sarunās var skart bērna jūtas, uzskatus un domas par adopciju. Šāda komunikācija veido uzticību un drošību, kā arī ļauj bērnam izteikt savas emocijas.

Grāmatas par adopciju – šai tēmai ir veltītas vairākas bērnu grāmatas30. Izvēloties tās, vecāki var palīdzēt bērnam izprast viņa situāciju un nejusties vientuļi. Grāmatas sniedz bērnam jaunas perspektīvas un liek saprast, ka līdzīgu situāciju piedzīvojuši arī citi.

Mākslas un radošie materiāli – radošas darbības, piemēram, zīmēšana un gleznošana, ir lielisks veids, kā bērns var paust emocijas un domas. Vecāki var piedāvāt dažādus materiālus, piemēram, krāsas, zīmuļus un papīru, bet bērns rada mākslas darbus, kas attēlo viņa sajūtas par adopciju un ģimeni.

Konsultācijas ar speciālistiem – ja nepieciešams, vecāki var pieteikties pie psihologa vai cita speciālista, kas ir pieredzējis darbā ar adoptētiem bērniem. Šādas sesijas var palīdzēt gan vecākiem, gan bērnam un atklāt, kā labāk izprast emocijas un uzlabot komunikāciju.

Teātris un lomu spēles – ar pirmsskolas vecuma bērniem šo tēmu var izspēlēt caur teātri un lomu spēlēm. Bērns saistībā ar savu izcelsmi var izspēlēt dažādas situācijas. Tas ļauj rotaļājoties izteikt savas sajūtas un domas drošā vidē. Šāda metode palīdz labāk saprast savas emocijas un attiecības, kā arī attīsta empātiju.