Aizliegt vecākiem pacelt balsi pret skolotāju? Kā cieņpilni sadzīvot visām pusēm  (6)

Taču ir iespējams komunicēt cieņpilni, nezaudējot savu nostāju un neaizskarot citus. Lai gan līdzsvars ir izjaukts, kopīgiem spēkiem – vecāki, skolotāji un skolēni to var atjaunot, ir pārliecināta Neatkarīgās izglītības biedrības valdes priekšsēdētāja Zane Ozola, kura pauž savu skatīijumu, kā atrast vislabākos veidus labai komunikācijai visās trim pusēm.

Mūsdienu steigā mēdzam kļūt ātri un viegli aizkaitināmi un nereti izpaust savas dusmas publiski – digitālajā vidē vai ikdienā, uz ielas, darbā, skolā un citur. Ir svarīgi saprast, ka dusmoties ir normāli, taču publiska dusmu izgāšana pār partneriem nedos pozitīvu rezultātu, katrā ziņā tas konfliktu tikai eskalēs, nevis konstruktīvi risinās. Kritiku var un vajag paust, taču tā jāpārorientē no apvainojumiem uz risinājumu meklēšanu. Bieži vien problēmas saasinās, jo nerunājam par tām tieši un cieņpilni, bet gan ļaujam negatīvām emocijām mūs vadīt.

Neatkarīgā izglītības biedrība šogad organizējusi virkni pasākumu, kuri vērsti uz emocionālās vardarbības mazināšanu. Esam pievērsuši pastiprinātu uzmanību cieņpilnas komunikācijas nozīmei izglītībā, piemēram, psihoterapeita Artūra Miksona vadībā kopā ar pedagogiem no dažādiem novadiem apguvām prasmes novilkt personīgās robežas, mācoties apzināties savu atbildību par šīm robežām. Tas ir aktuāli ne tikai pedagogiem, kuri strādā ar skolēniem un vecākiem, bet ikvienam no mums. Mācīties lūgt citiem cienīt sevi un savu laiku – tā nav vājuma izpausme, bet gan brieduma pazīme.

Konflikti skolu vidē bieži rodas no līdzsvara trūkuma starp skolēniem, skolotājiem un vecākiem. Šo līdzsvaru ir iespējams atjaunot tikai ar cieņpilnu dialogu. Kādā no semināriem skolu vadītājiem tikāmies ar Izglītības kvalitātes valsts dienesta Uzraudzības departamenta vadītāju Maksimu Platonovu, lai analizētu šo jautājumu no juridiskā viedokļa, un kopīgi secinājām, ka cieņu nevar uzspiest ar normatīviem aktiem – tā veidojas tikai komunikācijā. Mūsu pārregulētajā izglītības sistēmā ieviest normatīvo aktu, kurš aizliedz vecākiem pacelt balsi pret skolotāju, nedos pilnīgi nekādu rezultātu. Ja konflikts rodas, jautājiet sev: "Vai enerģiju, ko es veltu šim strīdam, nebūtu labāk novirzīt bērna interesēm?" Bērna labākās intereses ir kopīgs mērķis visām iesaistītajām pusēm, tāpēc šo jautājumu var uzdot gan vecāki, gan pedagogi.

Domājot par cieņu izglītībā, jāpiezīmē, ka liela nozīme ir skolas kultūrai. Skolās, kur ir izveidojies cieņpilns un uz sadarbību vērsts klimats, konflikti rodas retāk. Šāda vide veidojas ilgtermiņā, un vecākiem ir nozīmīga loma šīs kultūras uzturēšanā. Kad jauns cilvēks ienāk šādā vidē, svarīgi, lai vecāki un pedagogi kopīgi palīdzētu viņam iekļauties, skaidrojot skolas vērtības un normas. Ja mēs visi iestājamies par cieņu un sadarbību, robežu pārkāpšana dabiski mazinās.

Vēl viena būtiska problēma ir negatīvās pieredzes pārcelšana. Vecāki nereti projicē savu nepatīkamo pieredzi ar skolu uz bērniem, taču ir svarīgi ļaut viņiem veidot savu attieksmi un pieredzi. Liela daļa no mums apmeklēja skolu pirms daudziem gadiem, citā laikmetā un vidē, tāpēc, tas, ka mūsu pieredze, iespējams, nebija pati labākā, nenozīmē, ka mūsu bērni nevar gūt pozitīvu pieredzi. Tā vietā būtu jāiedrošina viņus mācīties un augt, vienlaikus veidojot cieņpilnas attiecības ar skolotājiem.

Gan skolotājiem, gan vecākiem jāatceras, ka bērni ir vērotāji. Ja viņi redz cieņpilnu dialogu starp pieaugušajiem, viņi paši mācās to pielietot savā dzīvē. Ja viņi redz dusmu un aizvainojumu ķēdi, viņi mēdz to atkārtot. Tāpēc ir būtiski apzināti pārtraukt šo negatīvo naratīvu.

Cieņpilna komunikācija nav tikai prasme – tā ir vērtība, kas mūs vieno un palīdz sasniegt kopīgus mērķus izglītībā. Veidot pozitīvu un empātisku dialogu nav viegli, taču tas ir vienīgais ceļš uz ilgtermiņa panākumiem skolēna, skolotāja un vecāka attiecībās. Tas prasa laiku, pacietību un apziņu, ka katra iesaistītā puse ir vienlīdz svarīga. Ja spēsim veltīt savu enerģiju cieņpilnām sarunām un risinājumiem, spēsim atjaunot līdzsvaru, kas ļaus mūsu bērniem augt drošā un atbalstošā vidē.

Šobrīd valda tendence, un nereti tas ir sabiedrības pieprasījums, – ja ar kaut ko netiekam galā, tad veidojam jaunu normatīvo aktu. Ja iedomājamies jebkādu sabiedrisku sanākšanu, tad vienmēr atradīsies kādi, kuri teiks: "Kurš to visu kontrolē?" Diemžēl kontrolētāju jau ir gandrīz vairāk, nekā pedagoģiskā darba darītāju. Ja kaut ko nevaram sasniegt, tad jāievieš jauns mācību priekšmets. Ja daži sportisti lieto nelegālas vielas, tad veidosim uzraugošu institūciju. Par personīgo atbildību sevis, savas ģimenes un valsts priekšā ērtāk ir nedomāt. Atbildība tiek pieprasīta no kāda cita, vainīga ir institūcija, nevis es.

Runājot par izglītības politikas veidotāju galvenajiem uzdevumiem, uzskatu, ka primāri ir jāpārskata normatīvais regulējums, kas skolu vadītājiem un skolotājiem uzliek arvien lielālu birokrātisko slogu. Ja visu savu laiku veltām "papīriem", tad neatliek laika sarunām un attiecību veidošanai. Ja regulāri strādājam virsstundas, skaidrs - būs izdegšana, kas kā apburtajā lokā noved atkal pie dusmām vai citām negatīvām emocijām. Mums jāatceras, ka pedagoģija nav stāsts tikai par zināšanām, bet galvenokārt par attiecībām.