Kā atbalstīt bērnu, kurš jūtas vientuļš

Vietnē "Kids Health" speciālisti piedāvā iepazīt trīs veidus, kā palīdzēt bērnam veidot šīs tik ļoti nepieciešamās sociālās prasmes. Savukārt psihologs Džonss Vebs portālā "Psychologies" stāsta, kādas sekas var iestāties, ja bērniem pietrūkst vecāku uzmanības.

Komunicē ar savu bērnu. Atvēli laiku, lai pavadītu ar bērnu kopā katru dienu – pat ja tas ilgst tikai dažas minūtes. Tā var būt neliela saruna vai uzklausīšana par to, kā pagājusi viņa diena. Klausies stāstītajā, veltot absolūtu savu uzmanību. Izveido acu kontaktu, pasmaidi un apskauj. Pavēsti bērnam, ka viņš vienmēr var paļauties uz tavu atbalstu. Laika gaitā bērns iemācīsies, ka viens no labākajiem veidiem, kā mazināt vientulības sajūtas, ir domāt par kādu un sazināties ar kādu, ar kuru viņš jau jūtas tuvu.

Palīdzi bērnam izveidot veselīgu draudzību. Runā ar savu bērnu par viņa draugiem. Uzzini, kam viņam patīk būt blakus un kāpēc. Māci viņiem draudzības prasmes, piemēram, būt laipnam un godīgam. Māci viņiem klausīties. Palīdzi viņam iemācīties runāt par sevi un citiem. Bērni jūtas mazāk vientuļi, ja viņiem ir ciešas pozitīvas attiecības un viņi jūtas piederīgi ģimenei, draudzībai vai kopienai.

Māci bērnam palīdzēt, būt laipnam un pateikties citiem. Parādi savam bērniem, kā palīdzēt – mājās, skolā un sabiedrībā. Māci viņu būt laipnam un pateikties cilvēkiem par mazām labvēlībām. Esi paraugs, pateicoties savam bērnam, kad viņš izrāda laipnību. Viņu patiesā atlīdzība ir tas, kā viņi jūtas, redzot viņu ietekmi un sajūtot sociālo saikni. Tāpēc cilvēki, kuri ir laipni un palīdz citiem, jūtas ciešāk saistīti un mazāk vientuļi.

Vairums bērnu un pusaudžu var tikt galā ar vientulības izjūtām, kuras viņi pārdzīvo. Daži atrod veidu, kā justies labāk atsevišķi vai ar vecāku, vai laba drauga atbalstu. Vientuļas sajūtas izgaist, kad bērni atrod veidu, kā sazināties, justies pieņemtiem, tikt saprastiem vai viņiem tiek atgādināts, ka viņi pieder kādai kopienai.

Tomēr dažas vientuļas jūtas ir dziļākas un ir grūtāk ar tām tikt galā. Bērniem un pusaudžiem var būt nepieciešama papildu palīdzība, lai tās pārvarētu. Ja tu uztraucies, ka tavs bērns saskaras ar vientulību, kas ilgst pārāk ilgi vai notiek pārāk bieži, konsultējies ar jomas speciālistiem garīgās veselības jomā.

Ja pieaugušie nepievērš uzmanību bērna jūtām un vajadzībām, viņi neapzināti translē klusu, neredzamu attieksmi, kas daudzējādā ziņā nosaka cilvēka pašvērtību un priekšstatus par sevi pieaugušā vecumā.

Kā iepriekš atzinusi profesore Gunta Ancāne, ja bērns dabiski nesaņem pietiekami daudz uzmanības, viņš sāk meklēt un izmēģina dažādus vecāku uzmanības piesaistīšanas veidus. Katrs ir laimīgs, ja mīlestība no pieaugušajiem plūst dabiski un ja šīs patīkamās jūtas – būt pieņemtam, atzītam – dabiski "skalojas" apkārt visiem ģimenes cilvēkiem, nogulstas starp tiem un kalpo par matricu attiecībām. Plašāk par to lasi šajā rakstā.

Bērnu vecumā gūtās sajūtas neļauj izdarīt izvēli, kas pašam būtu optimālākā. "Mēs iemīlamies, izveidojam attiecības, bet nevaram būt laimīgi šajās attiecībās. Mēs audzinām bērnus, bet mums tas ir kā apgrūtinājums. Mēs esam spējīgi samazināt bērnībā gūto ietekmi savā dzīvē. Nepieciešams vien sevī atklāt šīs bērnībā radītās sekas, kas radušās vecāku uzmanības trūkuma dēļ, un neļaut tām tālāk traucēt mūsu attīstībai. Lūk, tālāk iepazīsties, kādas sekas bērnam var radīt vecāku uzmanības trūkums," mudina psihologs Vebs. Tās atradīsi šeit, bet galvenā atziņa šī raksta kontekstā jeb sekas, ko bērns izjūt, paliekot bez vecāku uzmanības – "Esmu viens šajā pasaulē. Bērnībā mēs vēlējāmies sajust bezierunu atbalstu. Bet pieaugušie mūždien bija aizņemti un vienaldzīgi, un mēs sapratām, ka esam vientuļi."

Dažreiz savukārt vecāki neprot atšķirt bērna vientulības sajūtu no šķietamiem garlaicības mirkļiem. Un, starp citu, daudzi jomas speciālisti atzīst, ka garlaikošanās bērnam var nākt arī par labu. Bet ļauties garlaicībai dažreiz, ne jau katru mīļu brīdi.

Agrāk bērnu sūdzēšanās par garlaicību bija ierasta lieta. Mūsdienās, kad teju ik sekundi viņi var sevi nodarbināt internetā ar kādu spēli, podkāstu, vebināru, video vai elektronisko grāmatu (vai, varbūt grūti noticēt, – parastu grāmatu), iespēju garlaikoties ir krietni mazāk. Un ja nu garlaicība vispār paliks pagātnē? Tad vismaz nebūs jādzird īdēšana: "Man ir g-a-a-a-a-rlaicīgi!". Bet vai tas patiesi ir labi?

Terēza Beltone, Austrumanglijas Universitātes Izglītības un Mūžizglītības skolas vieslektore, kas pēta garlaicību, norāda, ka cilvēks nekļūst brīvajā laikā dumjāks, tieši otrādi – smadzenes sāk strādāt labāk. To viņa pamato pētījumos, kuri liecina – bezdarbība attīsta radošās prasmes un nestandarta domāšanu, raksta portāls "Fatherly". "Nevajag baidīties no garlaicības, skaties uz to kā iespēju," uzsver speciāliste. Tādēļ arī nevajag par visām varītēm censties bērnu nodarbināt.

Ja vēlies, lai bērnam būtu savas domas un idejas, tad ļauj viņam pagarlaikoties. Izpētīts: kad bērni nav aizņemti, viņi izrāda iniciatīvu, patstāvību un mazāk ir atkarīgi no pieaugušajiem, kuri viņiem izdomā nodarbes.

Garlaikošanās attīsta tādas prasmes un īpašības, kas padara mūs negarlaicīgus! Tomēr sākotnēji, protams, viņi var protestēt un kaprīzēties, īpaši, ja nav ierasti pavadīt laiku ar sevi. Speciāliste uzsver, ka garlaicība palīdz attīstīt zinātkāri, uzstājību, pārliecību un ieinteresētību, prasmi spēlēties. Un šīs īpašības sabiedrībā tiek novērtētas, tās palīdz augt par gudriem un, tieši otrādi – negarlaicīgiem cilvēkiem. Būtu pat labi, ja, plānojot nedēļu, būtu arī laiks, kur nav nekā ieplānota.

Plašāk par to, kā labāk garlaikoties, lasi Beltones stāstītajā šajā rakstā.

Par to, ka garlaikošanās ir noderīga, runā arī Latvijas baptistu draudžu savienības bīskaps un četru bērnu tēvs Pēteris Sproģis: "Bērniem vienkārši nepieciešams izjust garlaicību, jo garlaicība veido radošumu. To viņš reiz atzinis intervijā grāmatžurnālam "Imperfekt". Viņš secina: "Ja bērns nekad nejūtas garlaikots, radošums viņā neattīstās. Ja visu laiku ir pieejamas kaut kādas spēles un televīzija, viņš tiek veidots par patērētāju un pats neko nespēj radīt."