Trīs pazīmes, ka esi pārāk neatkarīgs, lai būtu romantiskās attiecībās  (1)

Saikne ar apkārtējiem ir jebkura cilvēka vajadzība. Bet dažiem nekad nav radusies iespēja izveidot īstu un ciešu saikni ar kādu. Varam iedomāties bērnu, kurš ilgojas pēc vecāka mīlestības, bet tiek atstumts, paliek viens ar savām bailēm, vajadzībām un sāpēm. Šādā izolācijā cilvēks agri iemācās būt pats sev mierinājuma avots un viens tikt galā ar dzīves grūtībām, jo zina, ka neviens cits palīdzīgu roku nesniegs. Laika gaitā šis bērns izaug ar pārliecību, ka cilvēki var būt neuzticami, ka lietas mēdz izjukt un katra saikne nes sev līdzi nodevības risku. Viņi turpmākos soļus dzīvē sper, paļaujoties vien uz sevi pašu.

Šādiem cilvēkiem neatkarība nav tikai izvēle; tā ir viņu glābšanas riņķis – dzīvesveids, kas viņus ir sargājis. Tomēr, virzoties attiecībās, viņi var saprast, ka grūti iegūtā neatkarība ir gan spēks, gan arī šķērslis. Kamēr neatkarība veicina izturību, ja esi pārlieku neatkarīgs, tas rada barjeru. Un tā savukārt kavē patiesas saiknes veidošanos, pārvēršot pašpaļāvību izolācijā.

Lūk, trīs pazīmes, ka pašpaļāvība var traucēt sasniegt tuvību, kas ir nepieciešama:

Pārlieka patstāvība bieži izpaužas kā ārkārtīgi liela nevēlēšanās lūgt palīdzību, kas sakņojas bailēs no ievainojamības. Ārkārtīgi patstāvīgi cilvēki uzskata, ka pašpietiekamība ir spēka pazīme, un atkarība no citiem var šķist kā vājuma vai atkarības apliecinājums, kas izraisa diskomfortu vai trauksmi. Tāpēc pašpaļāvīgi cilvēki mēdz glabāt emocionālus vai personiskus izaicinājumus pie sevis, nevēloties "apgrūtināt" savu partneri. Tomēr tas laika gaitā var radīt distanci attiecībās. Tie, kuriem ir grūtības lūgt palīdzību vai izrādīt ievainojamību, bieži piedzīvo pastiprinātu psiholoģisko stresu un vientulību.

Lai pārvarētu plaisu starp pilnīgu patstāvīgumu un nozīmīgu saikni, var sākt ar maziem solīšiem ievainojamības virzienā. Viens praktisks veids ir mēģināt lūgt atbalstu situācijās, kurās risks ir zems. Piemēram, vari lūgt partnera viedokli par personīgu lēmumu, piemēram, plānojot kopīgu nedēļas nogales aktivitāti vai lūdzot palīdzību mājas darbos. Šādi nelieli žesti ļauj pieredzēt atkarību drošā, atbalstošā vidē, pakāpeniski mainot tavu uztveri par savstarpējo atkarību kā pozitīvu partnerattiecību aspektu.

Ļoti patstāvīgi cilvēki emocionāla distance šķiet kā aizsardzība. Viņi uzskata, ka mīlestība neizbēgami noved pie vilšanās, jo tuvība bieži vien rezultējas zaudējumā un sirdssāpēs. Viņuprāt, tuvībai ir sava cena: cilvēki aiziet, saites pārtrūkst, un tas, kas reiz šķita drošs, galu galā izgaist, padarot pūles šķietami veltīgas. Lai to novērstu, viņi dalās tikai ar "labajiem brīžiem" un slēpj savas grūtības, pārliecināti, ka galu galā var paļauties tikai uz sevi. Lai pārvarētu šo plaisu, ir svarīgi apzināties, ka ne jau vienmēr tuvība novedīs pie vilšanās. Šeit ir dažas efektīvas tehnikas domāšanas maiņai:

Pārāk patstāvīgi cilvēki dod priekšroku individuālām nodarbēm pār kopīgiem piedzīvojumiem, kas noved pie tā, ka attiecības kļūst mazsvarīgas. Viņi var pastāvīgi izvēlēties personiskus hobijus, intereses vai projektus, izveidojot modeli, kurā partneris ir tikai daļēji iesaistīts viņu dzīvē.

Turklāt rast kompromisu kādā situācijā var šķist neērti vai pat traucējoši, jo šādas izmaiņas apdraud patstāvīgo cilvēku dziļi iesakņojušos nepieciešamību pēc kontroles. Kompromiss viņiem var šķist kā drauds neatkarībai, nevis attiecību dabiska sastāvdaļa. Viņi var pretoties, teiksim, grafiku saskaņošanai vai personisko mērķu pielāgošanai.

Lai veicinātu veselīgu līdzsvaru starp neatkarību un intimitāti, var koncentrēties uz nelielām izmaiņām, kam būs rezultāts. Piemēram:

Tas vajadzīgs tāpēc, jo īsta saikne aicina mūs pieņemt ievainojamību un līdzsvaru, pierādot, ka pat vispašpietiekamākie cilvēki var atrast piepildījumu cita siltumā un uzticībā, norāda psihologs.