Šķiet, ka mēs it kā meklējam formulu, kas ļautu rast tādu recepti, pēc kuras izveidot ilgstošas, stabilas, ideālas attiecības, par kurām varētu teikt – “viņi dzīvoja ilgi un laimīgi līdz mūža galam”. Kā sastāvdaļas šādā receptē tiek minētas ideāla vecumu starpība starp partneriem, saderināšanās posma ilgums, kopīgas intereses, līdzīgs sociālais stāvoklis, tautība, izglītība u.c.
Tomēr reālajā dzīvē mēs redzam, ka pēc galīgi “nepareizas” formulas reizēm izveidojas veiksmīgas un ilgstošas attiecības. Tāpat ir gadījumi, kad šķiet – visi ārējie apstākļi ir tādi, ka nu vajadzētu “dzīvot laimīgi līdz mūža galam”, tomēr – nekas nesanāk. Kāpēc?
Attiecību noturībā ļoti liela nozīme ir psiholoģiskajiem faktoriem, kuri ārēji nav redzami. Tā ir paša ģimenes pieredze, saistība ar vecāku ģimeni, personības īpašības, spēja veidot līdzvērtīgas, uz savstarpējas cieņas balstītas attiecības. Ja partneris attiecības veido pārāk ātri pēc kāda nozīmīga, smaga zaudējuma, ko nesen pārdzīvojis, tad tas ir faktors, kas neveicina noturīgas attiecības. Tās bieži vien nav ilgstošas arī tad, kad galvenais laulības iemesls ir vēlēšanās atdalīties no vecākiem un jaunas ģimenes veidošana ir veids, kā iegūt neatkarību. Un arī tad, ja abi partneri uzskata, ka viņu bērnība un vecāku ģimenes dzīve ir bijusi nelaimīga un viņus vada vēlme saņemt vienam no otra sava veida kompensāciju par pārdzīvoto. Bet to partneris nespēj sniegt. Šādā situācijā radušos problēmu risināšanā jāmeklē palīdzība pie speciālista.
Reizēm domstarpības un pārpratumi rada ieilgušus konfliktus, kuru rezultāts ir partneru savstarpēja atsvešināšanās, kas var novest līdz domām par šķiršanos, var radīt nereālas gaidas no kopdzīves, neizpratni par to, kādā posmā savas ģimenes dzīves ciklā partneri atrodas. Viņiem ir jāapzinās, ka jebkurā attīstības posmā ir gan krīze, gan grūtības, kas saistītas ar jaunajām izmaiņām un nepieciešamību tās pārvarēt.
Šī raksta mērķis nav meklēt ideālas saderības formulu, bet gan aicināt padomāt par to, kas notiek pēc tam, kad beidzas pasaka un sākas reālā dzīve. Par to, ka jebkurās attiecībās ir savi grūtie brīži, kad šķiet, ka nav tā, kā gribētos, kad kaut kas mainās, bet nezinām un nesaprotam kas un kā. Vārdu sakot, ir pienākusi krīze.
Ikviens augot iziet cauri visām attīstības stadijām un krīzēm (rāpošanai, staigāšanai, bērnudārza un skolas gaitu uzsākšanai, pusaudžu gadiem, pirmajai intīmu attiecību veidošanas pieredzei u.c.). Katra pāreja no vienas stadijas otrā ir saistīta ar grūtībām un jaunu prasmju apgūšanu. Attiecības attīstās, pārejot no vienas stadijas otrā un pārvarot ar tām saistītās krīzes. Grūtākais ir tas, ka ir nepieciešama abpusēja piepūle, enerģija un spēks, lai pārvarētu grūtos brīžus. Labi, ja pāris veiksmīgi spēj pārvarēt krīzi, viņu tuvība aug, šķiet, ka partneris ir kļuvis tuvāks, saprotamāks, uz viņu vairāk var paļauties un uzticēties.
Lai gan katram pārim ir savs, individuāls ģimenes dzīves cikls, tomēr ir iespējams izdalīt attīstības posmus un krīzes situācijas, kas zināmā mērā ir raksturīgas visām attiecībām. Te domātas tradicionālas rietumu tipa attiecības pāriem, kas precējušies vienu reizi.
Jaunais pāris jeb “tukšā ligzda”
Šī fāze sākas ar satikšanos, iepazīšanos, ilgst ne vairāk kā divus gadus. Biežāk tā beidzas ātrāk. Sākumā starp partneriem valda spēcīgas mīlas jūtas, kaislība; par šo fāzi parasti saka, ka “mīlestība ir akla”, jo partneri bieži vien redz to, ko vēlas saskatīt otrā, idealizē viņu. Tas ir saistīts ar mūsu iekšējām gaidām, vēlmēm. Tomēr bieži izrādās, ka realitāte ir pavisam citāda. Partnerim ir savas vājības, tādas īpašības, kuras sākumā viņš nav izrādījis vai arī otrs nav vēlējies saskatīt.
Šajā laikā partneri redz pārsvarā tikai to, kas viņiem ir kopīgs, un bieži vien neredz un nereaģē uz atšķirīgo. Piemēram, var ievērot, ka abiem patīk bērni, patīk viena veida mūzika utt., bet nepievērst uzmanību, ka partneris vai partnere brīžiem uzvedas pārāk kontrolējoši (lai neteiktu greizsirdīgi). Bet to jau var izskaidrot ar spēcīgām mīlestības jūtām. Šajā laikā pāris distancējas no draugiem, pavada laiku divatā, pārdzīvo augstu seksuālu aktivitāti. Laikam ikviens no mums ir saskāries ar to, ka mūsu tuvākā draudzene vai draugs diezgan pēkšņi “pazūd” no redzesloka, jo ir saticis savu “otru pusīti”. Šo posmu nosacīti varētu dēvēt par “mārketinga fāzi”, jo partneri vēlas parādīt savas labās puses, iepatikties un ir ļoti iecietīgi pret otra kļūdām.
Ja iedomājamies mūsu iekšējo telpu attēlot grafiski – apļa veidā, tad, lai mēs justos labi, tai ir jābūt sadalītai līdzīgi starp “pāra” un „es” daļām. Tas nozīmē, ka apmēram pusi laika vajadzētu veltīt kopīgām aktivitātēm, bet otru pusi tomēr atstāt savai privātajai telpai, t. i., savam hobijam, interesēm, draugiem, darbam u.c.
Problēmas var rasties, ja partneri kopā pavada pārāk maz laika, t. i., nevēlas pienācīgu daļu no savas dzīves “atdot” kopīgam laikam. Tas varētu norādīt, ka viens no viņiem (vai abi) nav gatavs veidot nopietnas attiecības, vēlas no tām distancēties, varbūt kādu laiku vēl grib būt brīvs no saistībām. Citādas problēmas var rasties, ja, tieši pretēji, abi partneri pārāk maz vietas atstāj “es” daļai, bet visu cenšas darīt kopīgi, vienādi, būt visu laiku līdzās. Tas var veicināt “pazušanu attiecībās” – ar laiku vienam no partneriem var sākt pietrūkt savas telpas, iespaidu, brīvības. Viņš vai viņa var gribēt distancēties, bet otrs var nesaprast, iztulkojot to kā mīlestības zudumu.
Pirmā krīze šajā laika posmā var būt, kad pēc romantiskā iemīlēšanās gada partneri sāk skaidrāk saredzēt viens otra nepilnības. Abi jau redz “ārpus savas ģimenes robežām”. Spēcīgās mīlestības un uzticēšanās jūtas kļūst rāmākas, rodas vēlme iziet sabiedrībā un sākas mēģinājumi iegūt jaunus draugus ārpus ģimenes. Partneri sāk vairāk apjaust un apzināties savas atšķirības, parādās pirmās nesaprašanās.
Šajā fāzē abiem ir jāspēj atdalīties no savu vecāku ģimenēm. Grūtības var rasties, ja ir pārāk cieša saikne ar vecākiem, jo galvenais uzdevums šajā fāzē ir spēt veidot ciešas, intīmas attiecības savā starpā, savienoties ar pretējo dzimumu. Tagad pārim ir izvēle – radīt bērnus vai nē.
Pāris ar maziem bērniem
Neizbēgami, ka šajā periodā pāris satopas ar lielām izmaiņām pierastajā dzīves ritmā. Notiek atdalīšanās no partnera un savienošanās ar zīdaini. Veidojas jaunas attiecības ar vecāku ģimenēm. Samazinās partneru kopīgi pavadītais laiks, tā vietā nāk ikdienišķas rūpes, ko nosaka bērna vajadzības. Stipri noplok seksuālā aktivitāte, īpaši no sievas puses, to rada nogurums un rūpes par bērnu. Vīrs, iespējams, šajā laikā ļoti daudz strādā.
Arvien vairāk redzamas individuālās atšķirības, izmainās reaģēšanas veids uz otra kļūdām – agrākās iecietības vietā parādās nesaskaņas vai distancēšanās vienam no otra. Var saasināties pašvērtējuma problēma. Piemēram, vīram, kuram varbūt arī iepriekš pašvērtējums nav bijis īpaši augsts un kurš ir cietis no nedrošības sajūtas attiecībās, sievas aizņemtība ar bērnu var pastiprināt jau esošos mazvērtības kompleksus, viņš var justies nenovērtēts, nemīlēts. Varbūt arī sieviete, kura līdz dzemdībām ir bijusi veiksmīga karjerā, ilgstoši atrodoties mājās un rūpējoties par ģimeni un jaundzimušo, nesaņemot pierastos uzmanības apliecinājumus no vīra, kā arī no darba kolēģiem, sāk justies nepārliecināta par sevi kā par sievieti un profesionāli, sāk ciest no nedrošības par to, ka “dzīve iet uz priekšu, bet kas notiek ar mani?”.
Šis ir ļoti nozīmīgs, bet nav viegls dzīves posms, kas prasa daudz spēka un enerģijas un uzliek ne mazums pārbaudījumu laulāto attiecībām. Daudz kas atkarīgs no tā, kādu palīdzību ģimene saņems no ārpuses (no vecāku ģimenēm, draugiem), kādas ir viņu materiālās iespējas, resursi, lai atpūstos, pabūtu kopā. Jāmēģina nevis koncentrēties uz partnera atšķirībām, bet gan pēc iespējas meklēt kopīgo, vienojošo. Šajā attiecību fāzē nebūtu ieteicama individuālā terapija, jo tā var pastiprināt domas par atšķirībām, kas neveicinās harmoniju attiecībās.
Ja attēlojam šo periodu grafiski, gandrīz visu dzīves telpu aizņem jaunā tēva un mātes loma, bet tomēr neliela daļa jāatstāj “es” un “mēs”, kas nozīmē nevis “mēs kā vecāki”, bet gan “mēs kā vīrietis un sieviete”. Nevajadzētu pieļaut, kā tas nereti notiek, ka sieviete kļūst tik ļoti pārņemta ar mātes lomu, ka aizmirst domāt par sevi un par attiecībām ar vīru.
Ja pāris ir kopā 5 – 10 gadus joprojām bez bērniem, tas var būt riska faktors. Tādā gadījumā vajadzētu domāt par jauniem “projektiem”, kas būtu interesanti abiem partneriem un varētu veicināt kopīgas aktivitātes – varbūt jaunas mājas iekārtošana vai kas cits, kas varētu veicināt kopības sajūtu.
Pāris ar skolas vecuma bērniem
Pāriem šajā laikā mainās vecāku loma – vairs nav tik daudz tieši jāaprūpē bērni, bet gan vairāk jāveicina viņu un visas ģimenes ieiešana skolas sistēmā. Jāvienojas par to, kurš no vecākiem palīdzēs mājas darbos, kopīgi jāpieņem noteikumi – kad jāmācās, kad jāiet gulēt. Bērni vairāk tiekas ar saviem vienaudžiem. Viņi uzzina kaut ko jaunu par citām ģimenēm un šo informāciju nes mājās, salīdzina ar savu vecāku ģimeni. Nereti vecākiem jādzird ne visai glaimojošus salīdzinājumus ar citu ģimeņu tēviem vai mātēm. Šajā laikā bērnu dzīvē draugu un draudzeņu nozīme un ietekme kļūst arvien lielāka, bet vecāku mazinās. To ir sāpīgi apjaust tiem vecākiem, kuru attiecības ar bērniem līdz tam ir bijušas ļoti ciešas.
Šajā fāzē segmentam “pāris” atkal vajadzētu palikt lielākam, jo rūpes par bērniem fiziski neaizņem tik daudz telpas un enerģijas. Tipiskākā problēma šajā posmā ir tāda, ka partneri ir pieraduši pie vecāku lomas un rūpju dēļ ir piemirsuši, kā tas ir – būt par vīru un sievu. Gadās dzirdēt, ka pāris viens otru uzrunā par “tēti” un “mammu”, nevis sauc vārdos. Tas norāda uz to, ka viņi vairāk identificējas ar vecāku, nevis partneru lomām. Ir jāmēģina atjaunot pāra attiecības, lai nenonāktu līdz laulības sabrukumam.
Ģimene ar pusaudžiem
Bērni augot vēlas kļūt arvien neatkarīgāki, vēl lielāku nozīmi iegūst kopīgas aktivitātes ar draugiem un noteicošāks kļūst viņu viedoklis. Vecāki zaudē savas pozīcijas, arvien lielāka telpa paliek viņiem pašiem, kas liek palūkoties – kas notiek ar mums, vai ir palicis kas kopīgs, vai mēs esam interesanti viens otram, vai ir labi būt kopā.
Izmaiņas rada spriedzes pieaugumu starp partneriem. Bieži vien šis laiks ir viens no lielākajiem pārbaudījumiem kopdzīvei. Var gadīties, ka, palūkojoties uz savām attiecībām, partneriem šķiet, ka tur palicis pāri vien tukšums. Bieži vien tieši tagad, pēc tik ilgas kopdzīves, kāds no dzīvesbiedriem sāk pārdomāt kopā nodzīvoto laiku, izvērtēt, vai ir saņēmis no laulības to, ko vēlējies. Iespējams, var rasties vilšanās sajūta. To visbiežāk sauc par pusmūža krīzi, kad var rasties sānsoļi.
Atrodas vairāk laika aktivitātēm ārpus ģimenes, rodas jaunas aizraušanās, piemēram, jaunas profesijas apguve. Tipiski ir gadījumi, ka viens no partneriem nevēlas pieņemt to, ka ģimenes sistēma mainās, ka bērniem nepieciešama lielāka neatkarība, ka nav vairs rūpju par viņiem tik daudz kā agrāk. Ir vēlēšanās turēt savu ģimeni tajā fāzē, kad tā bija sistēma, kurā ir mazs bērns, tādējādi pretojoties likumsakarīgām izmaiņām. Šajā laikā partneriem nepieciešams atbalsts un idejas no ārpuses, lai rastu “otro elpu” savām attiecībām. Nereti viņiem ir bail no brīža, kad bērni atdalīsies no ģimenes. Tad atkal būs jākļūst vairāk par vīru un sievu jeb vīrieti un sievieti, jo pa šiem gadiem partneri ir atsvešinājušies viens no otra, pierasts ir pie mātes un tēva lomas.
Šajā fāzē pusaudžiem var rasties psiholoģiskas problēmas kā atbildes reakcija uz to, ka vecāki vai kāds no vecākiem baidās no tā brīža, kad bērns pametīs ģimeni. Bērni jūt sasprindzinājumu starp vecākiem, un viņos var parādīties tādi simptomi kā, piemēram, panikas lēkmes, ēšanas traucējumi, uzvedības problēmas.
No vienas puses, šīs grūtības liek satuvināties vecākiem, tādējādi uzturot zināmas attiecības starp viņiem. No otras puses – tas kavē pašu jaunieti atdalīties no vecākiem un veidot savu dzīvi. Viņš var no tā vairīties, zinot, ka tad vecāku attiecības būs apdraudētas, viņi var izšķirties. Bērns saprot, ka vecākiem ir grūti, un grib, lai viņiem būtu labi. Taču vecākiem ir jāatceras, ka ļoti svarīgi ir ļaut pieaugušiem bērniem aiziet no ģimenes, tā ļaujot viņiem iegūt neatkarību arī emocionāli. Tas ir tikpat nozīmīgi kā iemācīt staigāt un runāt. Bez šī uzdevuma izpildes ģimene nevar izaudzināt veselas, patstāvīgas personības.
Pāris ar tukšo ligzdu
Šajā fāzē it kā noslēdzas pāra attīstības cikls, jo viņi atgriežas turpat, kur bija attiecību sākumā – divi partneri bez bērniem. Nu spriedzi attiecībās rada bērnu aiziešana no mājām, kā arī tas, ka tagad pārim iespējams ir jaunas rūpes, t. i., rūpes par saviem vecākiem, kuri novecojot kļuvuši daudz nespējīgāki. Veiksmīgi pārvarot šo fāzi, rodas jaunas aktivitātes, pāris veido jaunus mērķus un plānus. Partnerattiecības atkal kļūst ļoti nozīmīgas. Tagad galvenā ir “es” daļa un “pāra” daļa, daudz mazāku vietu atstājot vecāku lomai.
Ko darīt, ja ir radusies sajūta, ka “nevar palikt pa vecam”, ka kaut kam jāmainās, sajūta – esam krīzē? Šādos brīžos ir svarīgi palūkoties patiesībai acīs un atzīt: “Jā, mums ir grūtības.” Tas ir pirmais solis, lai sāktu krīzi pārvarēt.
Katra pāriešana jaunā dzīves posmā prasa pārmaiņas. Ģimenes kā sistēmas parastā reakcija ir palēnināt notiekošo, turēties tam pretī. Atcerēsimies, ka viena no veselīgas ģimenes pazīmēm ir spēja pieņemt pārmaiņas, būt elastīgiem, pielāgoties apstākļiem, pamatojoties uz ģimenes locekļu vajadzībām. Tad galvenais nebūs stereotipi (kā vajadzētu būt, kā “mūsu ģimenē ir pieņemts”, “visās normālās ģimenēs tā dara”), bet gan spēja mainīties līdzi situāciju un apstākļu izmaiņām.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!