Attāluma attiecības – kāpēc tās izjuka?

Tad sekoja īsziņas, ka viņš vēlas mani apciemot Latvijā. Tā viņš atbrauca un visu laiku man stāstīja, cik ļoti viņš vēlas, lai es braucu pie viņa, ka palīdzēs sameklēt darbu un dzīvosim kopā. Pēc tā apciemojuma es sāku viņu savādāk uztvert. Viņš nepārtraukti man zvanīja un sūtīja man īsziņas. Tad viņš man nopirka biļeti, lai atbraucu pie viņa. Tā es aizbraucu. Viņš iepazīstināja mani ar saviem vecākiem un radiem, un visiem saviem draugiem. Stāstīja viņiem, cik ļoti grib, lai palieku. Pat teica man, ka esmu īstā, un viņš darītu visu, lai es tik paliktu pie viņa, un, ka gaidīšot mani. Un tā palēnām es viņā iemīlējos. Bet es atbraucu atpakaļ uz Latviju, jo bija darbs. Viņš pat teicās, ka brauktu pie manis, bet bail, ka neatradīs darbu! Es ilgi domāju. Tad pa vidam mums sanāca attiecību krīze, jo es nemāku uzturēt attāluma attiecības. Bet pēc tās krīzes es sapratu, ka es viņu mīlu un cik ļoti man viņa pietrūkst, un biju gatava braukt pie viņa, taču viņš pēc krīzes atsvešinājās. Es nezinu, kas viņam notika, bet joprojām teicās, ka grib, lai braucu. Un es vēlreiz pārprasīju, vai tiešām viņš vēlas, lai braucu, un bija skaidra atbilde - jā, ka viņš grib mēģināt. Un tā tika nopirkta biļete, ka pēc mēneša došos pie viņa. Pēc nedēļas viņš man atsūta īsziņu, ka labāk būs, ja es palikšu Latvijā un meklēšu sev draugu te, jo viņš nav gatavs attiecībām, un ka gribot celt māju un nebūs laika priekš manis. Es biju šokā un nesapratu, kas notiek, jo no sākuma tā biju es, kas negribēja attiecības un nebiju tādām gatava, bet te pēkšņi viņš man paziņo kaut ko tādu. Es nezinu, kur kļūdījos? Vai tiešām, tāpēc, ka liku viņam ilgi gaidīt? Bet, ja mīli, tad gaidīsi!?