Grūti atturēties – kurš tad nesaprot! It sevišķi tāpēc, ka maita – tas tagad skan modīgi. Šis tēls, ko tā kultivē žurnāli, tiek pasniegts kā sievišķās evolūcijas augstākais punkts. Šīs attīstības laikā – cik esmu sapratis – sievietei ir jāpaliek divām krūtīm, divām kājām un vienam dibenam – turklāt tādam sakoptam un droši pasargātam no celulīta. Ā, jā: vēl arī sejai – kaut kur taču kosmētika jāliek. Viss pārējais ir nevajadzīgs. Sirdsapziņa, principi, godprātība, pateicība, māka mīlēt, spēja upurēties – tam visam ir jāatrofējas kā atavismam un jābeidz funkcionēt kā tādam rudimentam.
Pietiek palasīt jebkuru sieviešu žurnālu, lai kļūtu pilnīgi skaidrs: maita – tas ir ideāls, uz kuru jātiecas un kuram jālīdzinās ikvienai sievietei, kas vēlas rekordīsā laikā (kas interesanti – arī bez īpašām pūlēm, pietiek vien ar dažām specifiskām viltībām) sasniegt Lielo Sievietes Laimi. Tieši tāpēc vairākums dāmu šo vārdu uztver kā komplimentu. "Nu tu gan esi maita!" Viņa uzlūko sacītāju ar pateicības pielietu skatienu: "Paldies..." Tātad ir pazinis, ir pamanījis, ir novērtējis. Ne velti esmu tā pūlējusies!
Tomēr interesanti arī, ka neviena ar pārliecību pēc žurnālu ieteikumiem maitas iniciāciju izgājusī sieviete nav spējīga pateikt skaidru savas darbības mērķi. Man ir kāda paziņa, kas nepagurst deklarēt: "Jā, es esmu maita!" Tulkojumā tam vajadzētu nozīmēt: "Es esmu superīga." Prasu: esi mīļa, pasaki – kas ir maita. Un viņa klāsta: tā un tā, maita ir sieviete ar augstām prasībām ikvienā dzīves jomā. Saku: ā, tātad, ja tev ir augstākā, nevis tehnikuma izglītība, ja vecis trāpījies zelta gabaliņš, nevis alkoholiķis, ja kleitas pērc krutos veikalos, nevis tirgū – tad tu esi maita?...
Šajā brīdī formulējums tiek mainīts. Tagad maita, izrādās, ir neatkarīga, ar gribasspēku apveltīta sieviete, kas prot audzināt vīrieti. O, es vienu tādu zinu: tā ir mana mamma! Vēl man bērnudārzā audzinātāja bija, tāpat ļoti neatkarīga un arī audzināja ļoti labprāt. Maita nedaudz saspringst un rada vēl vienu skaidrojumu: tā esot sieviete, kas ir spējīga apburt un aptīt ap pirkstu jebkuru vīrieti. Pag – piedod man, bet tā ir mauka. Un maita viņa var gan būt, gan nebūt. Vienvārdsakot – pie vienotas definīcijas mēs tā arī nenonācām.
Par to, ka nav skaidrības šajā jautājumā, arī nav ko brīnīties – par to taču ne vārda nav minēts rakstā 25 iemesli, lai kļūtu par maitu un Kā nedēļas laikā tikt pie ideāla vīra. Un pareizi – nav, ko piebāzt galvu ar visvisādu nevajadzīgu informāciju. Jo, kopumā ņemot, viņa labi zina, kas tā ir. Tā ir Tāāāda Sieviete...! Jāāā... ar lielo burtu. Gudra. Neatkarīga. Skaista. Drosmīga. Visiem kaut ko sadarījusi, bet pati par to neko nedabūjusi. Un ceļa malā pielūdzēju klājiens – tie ir krituši, nespēdami izturēt viņas pārcilvēcisko enerģiju. Savukārt pati maita, tērpusies mazajā Šaneles kleitiņā un augstpapēžu kurpēm kājās, pa šo dzīvo paklāju dodas uz debesu augstumiem – uz turieni, kas ir neaizsniedzami parastiem reņģēdājiem, tie paliek pīšļos pie viņas dievišķajām kājām. Daile!!!
Taču te apstāsimies un intereses pēc paņemsim vārdnīcu. Atvērsim to lappusē ar šķirkli maita un izlasīsim skaidrojumu. Un tur, kā smejies, no dievišķā skaistuma nav ne smakas. Precīzāk – smaka ir, turklāt diezgan liela, tikai – ne no tā. Vārdnīcā skaidri un gaiši ir teikts: beigta dzīvnieka līķis. Sprāgonis! Otra nozīme: zemisks, nelietīgs cilvēks. No šejienes arī maitu lija – tā, kas pārtiek no beigtiem dzīvniekiem.
Tad nu jautājums – kāpēc dāmu vidū tādu popularitāti iemantojis tik nepatīkams tēls. Iemesli ir vairāki.
Pirmais iemesls. Mūsdienu reklāma (gan tiešā, gan slēptā) kultivē sievietes patērētājas tēlu. Tāpēc maita, kas no vīriešiem izsūc visus spēkus, naudu, emocijas un, to darot, nejūt nekādus sirdsapziņas pārmetumus, ir ideāla patērētāja! "Nevis es viņam, bet viņš man. Un lai paldies saka, ka es viņu tā esmu aplaimojusi!"
Otrais iemesls. Nesatricināmā lēdiju pārliecība, ka par visiem dzīves pārbaudījumiem (vīrs – ēzelis, vīramāte – draņķe, priekšnieks – idiņš, garām paiet normāli nevar vai arī, pilnīgi pretēji, nepievērš ne mazāko uzmanību), lūk, par visiem šiem pārbaudījumiem viņām pienākas simtkārt vairāk, nekā pašlaik ir. Ka vīrieši sievietes nesaprot un nenovērtē. Un viss tikai viņu iedzimtās kautrības dēļ.
Trešais iemesls. Ģenētiskajā atmiņā iekodētais matriarhāts. Sievietes apbur maitas aktivitāte, kura savus spēkus smeļas nemirstīgajās feminisma idejās. Maita taču ir aktīva, darbīga, viņa nevis lūdz, bet pieprasa un vienkārši paņem. Turklāt pretī nedod neko. Savukārt dabā ir iekārtots, ka savākt un vietā nelikt neko drīkst tikai stiprais. Tātad – viņa ir spēcīgāka par vīrieti. Citiem vārdiem, sieviete atrodas pozīcijā virsū.
Šie trīs vaļi sieviešu apziņā arī balsta iecienīto maitas tēlu. Kļūt par stipru, aktīvu un kontrolei nepakļautu amazoni! Panākt to bez sevišķas piepūles, vien tikai atlaižot bremzes pedāli. Savas izdarības pamatot ar vienu vienīgu postulātu: "Esmu pasaules naba," un vadīties pēc devīzes: "Labāk būt veiksmīgai hiēnai nekā noplukušai kaķenei!" – lūk, ko viņām māca iemīļotais žurnāls. Turklāt raksta 25 iemesli, lai kļūtu par maitu atziņas dažas lappuses tālāk tiek nostiprinātas ar vēsturisku piemēru – kārtējās maitas biogrāfiju (vai tā būtu Marija XVIII Staigule, vai miljonāra Poperfīlda blondā sieva), kas visu savu apzināto dzīvi ir bijusi vienkārši neiedomājama maita un kas no tā visa saraususi sev zeltu, briljantus, mīļākos, trīs vīrus (kuri sievu uz rokām nēsājuši) un pat vēl vietu vēsturē.
Tas veicina pārdomas. Turklāt vēl pēc lappusēm trim kāda psiholoģīte, prasmīgi operējot ar Gitas, Vitas, Ditas un vēl arī Zitas dzīves faktiem, veikli pierāda, ka atšķirībā no parastām sievietēm maitas veči dievina. Viņu dēļ ir gatavi uz visu. Pilnīgi. Šī tad nu ir pēdējā lāse. Kārtīgā sieviete, pa nakti novārtījusies gultā drūmās pārdomās un ne aci neaizvērusi, rītu sagaida ar tēraudcietu lēmumu – kaut gabalos sevi saraustīt, bet pārtapt par maitu.
Nedari to! Pirmkārt, par maitu nekļūst, par maitu piedzimst. Tas ir tāpat kā ar muzikālo dzirdi. Ja tās nav, tu vari gadiem iet uz solfedžo stundām un ieklausīties advancētos pasniedzējos, bet nekas jēdzīgs no tā neiznāks. Vardarbīgs pārvēršanās process par maitu beigu beigās būs tikai ārišķīgas atpazīšanas zīmes. Labākajā gadījumā iemantosi histēriķes un kašķupūles slavu. Tas būs kā svešs kostīms: ne pašai ērti, ne citiem patīk. Savukārt dvēselē iemājos mūžīgs diskomforts: jo kārtīga sieviete atšķirībā no maitas saprot, kas ir labs un kas ne.
Otrkārt, vai tu maz saproti, kas tiek likts uz kārts? Būt maitai nozīmē iet pāri līķiem. Vai tu esi gatava maitas mērķus sasniegt ar maitas līdzekļiem? Vai esi gatava zaudēt draugus un tuviniekus? Jo īstai maitai, tāpat kā Anglijai, nav ne īstenu draugu, ne ienaidnieku, ir tikai pastāvīgas intereses un īslaicīgi partneri. Un, kad pēdējie nav vajadzīgi, no tiem ir nesaudzīgi jātiek vaļā. Absolūta brīvība un neatkarība vienkārši tāpat nevienam netiek dota. Par to ir jāmaksā – ar vientulību, dzīvi bez draugiem, ar mūžīgu distanci no apkārtējiem. Neesi gatava? Nu tad nelien pie maitām! Rakstnieks Viljams Tekerijs nereti atkārtoja: "Ir sievietes, kas radītas mīlestībai, un ir sievietes, kas radītas intrigām." Kā redzi – viens otru izslēdz.
Un treškārt. Kurš ir teicis, ka vīrieši priekšroku dod maitām? Mīļotais žurnāls? Ņu-ņu... Personīgi man pietiek pat ar vienu maitveidīgu izlēcienu, lai es no kontaktiem ar šo sievieti vairītos. Arī manu draugu vidū nav mazohistu, kas būtu sajūsmā par to, ka viņu izmanto un, kad vairs nav vajadzīgs, pasūta pāris mājas tālāk. Tāpēc ka maita, pārfrāzējot kādu pazīstamu satīriķi, ir kā lode ar nobīdītu centru: trāpa sirdī, sit pa kabatu un aiziet svilpodama. Un tā uzskata lielais vairākums mana dzimuma pārstāvju.
Taisnības labad jāteic, ka ir gan divas kategorijas vīriešu, kam saskarsme ar maitām dod baudu. Viena – meitu ģēģeri. Pārguļ un aizdodas pie nākamās, smīnēdams bārdā, ka ir paņēmis priekšā tāāāādu maitu. Šos tipus viņas vienkārši nepagūst apstrādāt. Džeki izrādās ašāki un manīgi izslīd no manikirētajām asnagu ķepiņām. Otra – adrenalīniķi, tie, kas neatsakās uzsmēķēt uz pulvera mucas. Tuvība ar nevadāmu būtni, kas spēlē uz citu nerviem, šos tipus uzbudina un rada pilnestīgas dzīves izjūtu. Taču arī otrās grupas pārstāvji maitas tuvumā ilgi neuzturas – nu nav iespējams 24 stundas diennaktī būt pilnā kaujas gatavībā. Tad nu pēc vajadzīgās adrenalīna dozas saņemšanas viņi vai nu sūta maitu tā tālāk, vai arī nomaina pret citu – jaunāku un neiebrauktu.
Nedresē mūs
Daudzas sievietes ir pārliecinātas, ka vīrieti ne tikai var, bet arī vajag dresēt. Kāpēc – nezinu. Visticamāk, viņām bērnībā tētis un mamma neparko nav pirkuši suni un pat nieka kāmīti ir noskauduši. Vai arī dziļi iekšienē katrā otrajā mātītē ir karsta vēlēšanās psiholoģiski pagrūst tēviņu zem sevis un visai pasaulei nodemonstrēt, kurš mājā ir saimnieks. Varbūt tas glaimo sievietes patmīlībai un ļauj pacelties savās acīs.
Katrā ziņā interneta forumos viņas aizrautīgi dalās cita ar citu savos dresūras paņēmienos. Ja šo tukšvārdības straumi paanalizē, paņēmieni, izrādās, ir divi: noēst no galvas visus matus un neiedot. Tad nu ar tiem interneta tērzētājas arī dalās. Te man rodas jautājums: vai nebija vērts atrast uzreiz tādu, kas der? Kāpēc vajag precēt vīrieti, kas pēc dažādiem parametriem nav piemērots, un vēlāk ar mērķi pielāgot sev griezt džekam ārā rokas un izstrādāt refleksus pēc Pavlova metodes?
Ja ticam čatos cirkulējošajiem dzīves stāstiem, dresūras iemaņu izmantošanas ziņā salīdzinājumā ar vairākumu rakstītāju iepriekš pieminētā Marija XVIII Staigule ir bērniņš no smilšu kastes. Mana dzīves pieredze gan saka, ka divas trešdaļas šo stāstu ir naivs izdomājums. Taču, pat ja daļa tā visa ir taisnība, tad atliek vien just līdzi dresētājām. Viņu vīrus kā vīriešus apkārtējie atpazīst tikai pēc otršķirīgām pazīmēm (pirmšķirīgās dresūras laikā ir atrautas vai pašas ņēmušas un nobirušas nost).
Lielākais kuriozs ir tāds – ja dresētājām uzreiz parādītu audzināšanas pūliņu gala rezultātu, viņas nemaz negribētu ar šo cilvēku neko kopīgu. Iebaidīts, paklausīgs, caur un caur paredzams, neiedomājami garlaicīgs radījums ar čībām zobos, kas psiholoģiskai izlādei pat cilvēcīgi nolamāties nedrīkst... Nu beidz – neviena dresētāja ne par ko tamlīdzīgu nesapņo! Viņas kā visas normālas sievietes savās vīzijās redz mačo. Nevadāmu tēviņu, kas rūkdams ievelk viņu pamežā un maigi iegūst saules rieta vai lēkta (vai arī rieta un lēkta) staru atblāzmā. Bet ko dresūras produkts? Jau pēc pirmā uzbļāviena sagumst ceļos un lien krūmos. Nekādas baudas...
Tā ka nepūderē pati sev smadzenes. Pat jaundzimušie ir apveltīti ar noteiktām iezīmēm: viens klusiņām čuč, iesaiņots autiņos, cits taurē un tik gaida izdevību iešaut ar savu mazo kājeli. Bet tu, redz, esi sagribējusi pakļaut pieaugušu vīru! Tas var radīt tikai afektu un veicināt pretreakciju – vai nu rīkoties tieši pretēji, vai arī (kas vēl sliktāk) ķerties klāt tavai pāraudzināšanai. Atceries: īsts vīrietis dresūrai nepakļaujas un nebrīvē nevairojas – tas ir daudzu dresētāju paaudžu pārbaudīts.
Nu ko – pārliecināju? Nē, joprojām netaisies atteikties no vīra dresēšanas? Nu tad pātagu rokā un sakas kaklā! Tikai ņem vērā vēl kādu apstākli: pat ja vīrs tavā klātbūtnē ietrenēsies pakalpīgi luncināt asti un izpildīs komandas sēdēt! un vietā!, tad ārpus mājas – tici man – puisis atlaidīs pēc pilnas programmas. Dabūs gatavas tādas lietas, ka pat pieredzējušajam mačo no pameža žoklis atkārsies. Un, kad kādā jaukā dienā tavam aizbilstamajam ceļā gadīsies uz pāraudzināšanu netendēta sieviete – čau!, un izdresēto asti tu tik tālumā i redzējusi.
Nepadari mūs par eksperimenta trusīšiem
Tas nudien ir apbrīnojami, cik ļoti sievietes tic drukātam vārdam – pat ja tas ir idiotiskākais, kas jelkad uzrakstīts. Taču vēl apbrīnojamāka ir degsme, ar kādu sievietes metas visus izlasītos padomus izmēģināt praksē. Kā rādās, viņas patiesi tic, ka šie padomi nevis dzimuši kādas sadzīves nogurdinātas publikācijas autores galvā, bet tiek sūtīti pa taisno no viszinošajiem Augstākajiem debesu spēkiem. Un, jo dīvainākas rekomendācijas būs saliktas uz glancētā papīra, jo ātrāk tās ir jāīsteno.
Rezultātā situācija ir tāda: sēž džeks, mierīgi skatās televizoru, blakus stāv sieva un caururbjoši pēta viņu aizrautīgu skatienu. Tad ielūkojas savā iemīļotajā žurnālā un atkal skatās uz vīrieti. Lai pēc deguna formas noteiktu – ir viņam tendence uz sānsoļiem vai ne. "Tā... iedobums pie nāsīm – ir... nedaudz uzrauts – arī... krunciņa virsdegunē – aha... Tātad tomēr krāpj!!! Bet kā māk maskēties!"
"Labi," – viņa nospriež un uzvelkas ar katru brīdi aizvien vairāk. "Tagad paskatīsimies, vai pats atzīsies, vai tomēr nāksies pieķert..." Un arī te palīdzēs jau par radinieku kļuvušais žurnāls! "Ja krūškurvis ir izvirzīts un stiprs, tas liecina, ka cilvēkam ir augsta barjera jūtu izteikšanas un izrādīšanas jomā," – no žurnāla lappusēm autoritatīvi ziņo kāds nekāds ķermeņorientēts psihologs. "Kāds ir manējam?... Izvirzīts. Tātad neatzīsies. Ko tagad darīt?" Kas tur ko jautāt – izpildīt nākamo testu, kas atbildēs – vai ir izredzes atdabūt grēkāzi atpakaļ ģimenes ligzdā. Šādam gadījumam viszinošā autore iesaka nopētīt vīra papēžus. Ja tie ir plati un sarkani – viņam ir kauns, dvēsele no bailēm ir sabrukusi papēžos un tagad kremt no turienes. Ja balti – tātad sirdēstu nekādu un ir spējīgs sagrēkot kaut reizes piecas dienā, pat ar tavu labāko draudzeni. Un, ja vēl kreisās acs zīlīte ir nedaudz novirzīta pa kreisi, viss – droša zīme, ka pa kreisi šļūks līdz pat sava apzinātā mūža beigām.
Lai liktu vīram priekšā neatspēkojamus viņa vainas pierādījumus, lasītāja atkal vēršas pie dižās zināšanu lādes un atrod tur instrukciju Kā pareizi izspiegot vīru. Rezultātā, kamēr vīrs turpina mierīgi atpūsties pēc darba dienas un skatās televizoru, sieviete, žurnālu padomus savākusies, izrakņā viņa kabatas (varbūt atradīsies kāda aizmirsta zīmīte), caurskata izejošos un ienākošas zvanus mobilajā un ar iepriekš noskatītu ieejas paroli ielaužas datorā. Galu galā atrod neapstrīdamu pierādījumu – dienu pirms Valentīna dienas vīram atsūtītu atzīšanos mīlestībā: kartīti sirsniņas formā. Tas nekas, ka apakšā uzrakstītajā tekstā tiek piedāvāts nopirkt viagru, jaunizcepto detektīvi ap stūri neapvedīsi – mīļotais žurnāls jau ir iemācījis, kā šādu sūtījumu atšifrēt: "Šifrēšanas atslēgu sk. tabulā."
Nu sieviete skrien uz viesistabu, nostājas starp vīru un televizoru, ieurbjas vīrieša šķielējošajā kreisajā acī un deguna priekšā sāk vicināt izdrukātā spama vēstuli. Ik pēc mirkļa atkārtotais: "Kas, tu traka, vai?!" satracina vēl vairāk, un skandāls iznāk uz līdzenas vietas. Beidzas ar to, ka sieva visu turpmāko vakaru dzer baldriānus un pa telefonu sūdz bēdas mammai. Savukārt vecis, kam šādi izlēcieni jau aknās sēž, aizcirtis durvis, atrod alkoholam atsaucīgu draugu kompāniju un pārnāk uz rīta pusi.
Neuzdod stulbus jautājumus
Vispārīgi ņemot, jautājums jau ir tikai viens: vai es tev patīku? Vīrieša uztverē tas ir absolūti retorisks jautājums, jo pat ezītim ir skaidrs: ja nepatiktu, tad viņš jau sen būtu kopā ar kādu citu. Taču, tā kā ir te, pie tevis, pats par sevi saprotams – mīl. Neraugoties ne uz ko. Labi zinādamas, ka pēc piektā "Vai tu mani mīli?" jebkuram vīrietim pārskrien viegli drebuļi, savukārt pēc astotā – pa muti sāk nākt ārā putas, sievietes ir iemanījušās uzvilkt šim jautājumam kamuflāžu dažādu smalki savītu vārdu izskatā.
Piemēram: "Vai tu neesi aizmirsis, kas šodien par dienu?" Tulkojumā: "Vai tu joprojām mīli mani tāpat kā mūsu pirmajā tikšanās reizē 1983. gada 18. marta pulksten 20:35 pēc Griničas laika Rīgas dzelzceļa stacijā pa kreisi no pulksteņa, toreiz vēl lija, un man mugurā bija sarkans mētelis un matos balta bante." Un briesmas pār tā vīrieša galvu, kurš nav atcerējies vispirms jau banti un tad visas tālākās detaļas un kurš runas nobeigumā nav uzdāvinājis kaut ko (vienalga ko, kaut kaltētu rudens lapu), sarūpētu speciāli šai zīmīgajai dienai. Sievietes ir kā prokurori – tic tikai lietiskajiem pierādījumiem.
Sastopami arī viltīgāki jautājumi. "Ko tu darītu, ja es nomirtu?" Vienīgā pareizā atbilde (viņas skatījumā): "Nogrieztu sev locekli, kremētu to virs tava kapa un iestātos klosterī." Tad nu klausies un pēc tam nesaki, ka es neesmu tevi brīdinājis: pareizā atbilde uz pēdējo jautājumu vīrieša skatījumā ir – "mierīgi uzelpotu un atrastu kādu, kura neuzdotu tik stulbus jautājumus." Un neiesaku šo provokāciju turpināt ar Galveno Sievietes Jautājumu: "Vai tu mani par muļķi uzskati?" Pēc žurnāla ieteiktā uzticības testa veikšanas un diskusijas par tēmu, vai tava dzīve turpinātos pēc viņas nāves, atbilde ir acīmredzama.
Nevadies pēc seksuāliem štampiem
Te nebūs runa par minimālo sievietes seksa arsenālu, citiem vārdiem – par īsti neaiztaisāmajiem zīda halātiņiem, zeķēm ar zeķturiem un spicām augstpapēdenēm. Te būs runa par seksuālām klišejām, kas klejo pa sieviešu žurnālu lappusēm un tiek ieteikti kā pārbaudīts līdzeklis pavītušas seksa kāres uzmundrināšanai pēc desmit kopdzīves gadiem.
"Viņš ir zaudējis seksuālu interesi? Nekādu problēmu! Padari savu seksuālo dzīvi spilgtāku! Nomaini imidžu!" Imidžu varianti ir izlasāmi atsevišķā slejā. Tie ir tikai četri, un visi kā viens – nodrāzti līdz nejēdzībai: medmāsa, mūķene, militāriste un ielasmeita. Tā kā dāmu žurnāli ar savām lasītājām parasti sarunājas kā ar psihiski atpalikušām, turpinājumā tiek plaši izklāstīts, ka medmāsai ir nepieciešams balts halātiņš, mūķenei – attiecīgais melnais paltraks, militāristei – laiviņa ar kokardi un krūšturis haki krāsā, savukārt prostitūtai – minisvārki un sietiņveida zeķes. Citādi lasītājas vēl netīšām sajauks.
Tad iet vaļā maskarāde, kas līdzinās nežēlīgai Tinto Brasa filmu parodijai. Tavu divu bērnu māte iepeld guļamistabā žēlsirdīgās māsas veidolā un ņemas sniegt neatliekamo seksuālo palīdzību – cik nu ļauj necilās aktieriskās dotības. Skats drīzāk ir nevis uzbudinošs, cik smieklīgs. Kā mājas striptīzs.
Večiem garšo mājās gatavots borščs un paštaisīts šņabis. Vēl var arī mājas ievārījumu. Taču striptīza skatīšanai priekšroku viņi dod sabiedriskiem iestādījumiem. Sev līdzīgo kompānijā. Šādas profesionālas izrādes vērošana tiešām var sapurināt jūsu seksuālo dzīvi. Vienkārši atlaid viņu patusēties. Un velti psihologi mudina sievietes mājās taisīt teātri, apgalvojot, ka ikvienā sievietē slēpjas aktrise. Ja tā, tad katrā vīrietī ir paslēpies krievu dramaturgs Staņislavskis, kura kroņa frāze aktieriem bija nežēlīgais: "Neticu!"
Un vispār – no seksuālām klišejām džekiem acis jau ir jēlas kopš pusaudža gadiem, kad ik brīvu brīdi tiek skatītas pornofilmas. Nu padomā – ko gan tādu jaunu tu viņam varētu piedāvāt? Vēl jo vairāk tāpēc, ka visi četri štampi jau nobeigušies Pirmā pasaules kara frontēs. Jā, pat zinātniski ir pierādīts, ka visi šie iekārojamie seksuālie tēli ir radušies tieši tajā laikā. Skaidrs – ko tad vēl lai sagrib normāls vīrs, četrus gadus sēdēdams ierakumos vai gulēdams slimnīcā? Tikai tās sievietes, kas turpat blakus apgrozās – medmāsu un mūķeni! Otrā pasaules kara laikā klāt nāca arī sievietes militārā formā. Vietā, kur citu sieviešu nebija kā sugas un kur visā frontes garumā plosījās ieilgusi spermas toksikoze, laiviņa ar kokardi, no kuras laukā spraucas gara matu cirta, pilnīgi noteikti uzbudināja. Nokniebties ar ģenerāli svārkos kļuva par uzmācīgu sapni.
Taču, ja tavs vīrs nav vecs, sagrabējis frontinieks, ja savu maskarādi taisies demonstrēt ne tālajā 1943. gadā, bet gan miermīlīgajā un pofigistiskajā 2006., reakcija var būt pilnīgi pretēja. Piemēram, vīrietim var sākties nevaldāma un pazemojoša smieklu lēkme.
Taču sievietes joprojām piemēra jau sen kožu saēstus imidžus un neviltoti izbrīnās, ka vēlamā rezultāta nav. Savā žurnālā izlasījušas, ka vīrietis labprāt ar seksu nodarbojas svešās vietās, stiepj lauleni ciemos, tur iestīvē vannasistabā, aizāķē krampīti un mēģina izvarot nabagu izlietnē. Vai arī velk aiz sevis jūras viļņos, lai tur nodotos miesas priekiem visas pludmales acu priekšā. Ļoti iespējams, kādu vīrieti tas arī uzbudina. Vienu no simta. Taču pārējie 99 vislabprātāk to dara savā siltajā gultā bez lieciniekiem un konsultantiem. Vīrieši, raugi, ir tādi dīvaini izvirtuļi, kas seksā visaugstāk vērtē materiālo un morālo komfortu. Nodrošini to – un būsi iekārota!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!