Laulības līgums – drauds vai drošības garants?

Interesējoties par šo tēmu, nācies saskarties ar viedokļiem, ka laulības līgumi ir tikai turīgo ļaužu nepieciešamība un vidusmēra ļaudīm tas ir tikai kā neuzticēšanās simbols, tādējādi normālās attiecībās nav nepieciešams. Vai tas tā ir, kādas ir šādu dokumentu sastādīšanas tendences, kā arī tā stiprās un vājās puses centos noskaidrot sarunā ar praktizējošu juristi Kristīni Neimani.

Likums skaidro, ka laulības līgums sakārto un regulē laulāto mantiskās attiecības un tā noslēgšanai ir paredzētas visai stingras likuma prasības. Proti, tam jābūt apstiprinātam ar notariālu aktu, reģistrētam LR Uzņēmumu reģistra Laulāto attiecību reģistrā, publiskotam "Latvijas Vēstnesī", kā arī Zemesgrāmatu nodalījumā jābūt izdarītām attiecīgām atzīmēm. Īpaši izceļams tas, ka laulības līgums parakstāms abām pusēm personīgi un šāda līguma parakstīšanai pilnvarojums nav pieļaujams.

Pastāv divu veidu laulības līgumi, kas paredz visas laulāto mantas šķirtību vai kopību. Mūsu valstī laulības līgumu iespējams slēgt jau no 2001. gada 1. septembra, tomēr, neskatoties uz pietiekami ilgo laika posmu, šis laulāto mantisko attiecību kārtošanas veids nav iemantojis strauju popularitāti.

Sabiedrībā valda uzskats, ka laulības līgumus pārsvarā slēdz tā sauktie biezie, lai pasargātu savu mantu no iespējamiem kreditoru uzbrukumiem, cilvēki, kuriem ir radušās zināmas problēmas ar likumu, un pāri, kuri pieļauj laulības šķiršanas varbūtību. Mana personiskā pieredze rāda, ka nereti par laulības līgumu domā arī tie pāri, kuri vēlas sakārtot mantojuma kārtības jautājumus tā, lai uz viņu mantu kāda no laulātā nāves gadījumā nepretendētu nevēlamas personas vai arī lai līdz minimumam samazinātu to mantojamo daļu, kas var nonākt šādu personu pārvaldībā. Tie var būt gadījumi, kad pāra attiecībās bez kopējiem bērniem figurē kāda laulātā bērni no iepriekšējām attiecībām, vai arī situācijas, kad, vienam laulātajam nomirstot, otrs stājas jaunā laulībā. Ar vārdiem "nevēlama persona" tiek domāti nevis bērni, kuri dzimuši iepriekšējā laulībā, bet gan viņu dabiskais aizbildnis, proti, bioloģiskais tēvs vai māte.

Jautāta par laulības līguma iespējām šādiem gadījumiem, Neimane norāda, ka jautājumi, kuros kā mantinieki figurē nepilngadīgi bērni, pēc būtības ir ļoti sarežģīti, jo to kārtošanā aktīvi iesaistās Bāriņtiesa, kas pamatīgi apgrūtina vieglas naudas tīkotāju izredzes uz iedzīvošanos svešā mantā. Savukārt laulības līgums, kas noslēgts par laulāto mantas šķirtību, pats par sevi samazina mantojamo daļu proporcijas, ja tajā ir noteikta mantošanas kārtība, līdz ar to samazinot arī šādu nevēlamo personu guvuma apmērus.

Runājot par to, kādi ļaudis šodien izrāda lielāku interesei par laulības līgumiem, juriste norāda, ka biznesa pasaules cilvēki tiešām sastāda šādu pakalpojumu lielāko īpatsvaru un sevišķi izteikti tas ir vērojams nekustamo īpašumu darboņu vidū. Tomēr aizvien vairāk laulības līgumu lietderību saskata arī mazāk turīgi ļaudis, dodoties atkārtotā laulībā, kuri reiz jau ir apdedzinājušies.

Novērots arī, ka biežāk laulības līguma slēgšanas iniciatori ir stiprā dzimuma pārstāvji, un nereti ir gadījumi, ka laulības līguma svarīgums sievai tiek pasniegts kā biznesa interešu nepieciešamība. Zīmīgi, ka pārsvarā šādos gadījumos sievas piekrīt teju vai visa īpašuma pāriešanai vīra atsevišķā pārvaldībā un pēc šā līguma reģistrācijas nākamais solis ir sievas aizstāvība tiesā lietā par laulības šķiršanu, kuras iniciators ir vīrietis.

"Protams, ir šausmīgi teikt sievietei - neticiet savam vīram. Bet ticība laulātā godīgumam un cerība uz mūžīgu laimi ir viena lieta, savukārt juridisks dokuments, kur ar parakstu ir apliecināta jūsu griba, pavisam kas cits. Tādēļ ir jāmācās nošķirt šīs lietas un apzināties savas rīcības iespējamās sekas," apgalvo juriste Neimane, norādot, ka viņas praksē gadījumi, kad šādu darījumu dēļ sieviete paliek pie sasistas siles, nebūt nav reta parādība. Tādēļ profesionāla jurista konsultācija, visu par un pret izvērtēšana, raugoties uz lietām arī no iespējamo dzīves kataklizmu aspekta, būtu nepieciešama vēl pirms juridiski svarīgu dokumentu parakstīšanas un nevis pēc tam, kad tas izdarīts un nekas vairs nav glābjams.

Ka, šķirot laulību, sievietei bieži vien dzīve jāsāk no nulles, skaidrojums, iespējams, meklējams mūsu valstī pastāvošās likumdošanas nepilnībās, kas sievieti nostāda neaizsargātākā pozīcijā, īpaši gadījumos, ja viņa, piemēram, visu laulības laiku dzīvojusi vīra paspārnē un, būdama mājsaimniece, algotu darbu nav strādājusi vai arī strādājusi ļoti maz. Citur pasaulē sievietes mājsaimnieces un mātes ir vairāk aizsargātas. Te kā piemēru Kristīne Neimane min kaut vai valstis, kurās valda islama likumi.

Laulības līgumu var vērtēt gan kā zināmu drošības garantu, gan arī kā draudu atkarībā no tā, kādā redakcijā tas sastādīts un cik lielā mērā tajā ietvertas abu pušu intereses. Kā vienu no laulības līguma efektivitātes trūkumiem juriste atzīmē to, ka laulības līgums paredz tikai laulāto mantas sadales vai apvienošanas kārtību, neparedzot citas materiālas saistības vai pienākumus vienam pret otru laulības šķiršanas gadījumā. Turklāt nereti cilvēki šāda līguma nozīmi izprot nepareizi, kļūdaini uzskatot, ka tā noslēgšana viņus atbrīvo no pienākuma gādāt par ģimeni, rūpēm par bērniem, mājokli utt. Tāpēc praksē papildus laulības līgumam laulātie mēdz sakārtot arī citus dokumentus (savstarpējas vienošanās, līgumi par dzīvokļa tiesībām, uztura līgumi u.c.), kuros detalizēti atrunāts veids un kārtība, kādā šādus jautājumus risinās kā ikdienā, tā arī laulības šķiršanas gadījumā.

Kopumā Neimane atzīst, ka šodien cilvēki, stājoties laulībā, daudz reālāk raugās uz jautājumiem, kas saistās ar attiecību materiālo lietu un attiecīgu dokumentu sakārtošanu, uztverot to kā normālu parādību, nevis kā neuzticēšanās zīmi. Viņa arī norāda, ka pašlaik ir vērojama tendence slēgt pūra līgumus, kas iemanto arvien lielāku popularitāti un, pēc juristes domām, ir ļoti labs risinājums sievietei, jo šāds līgums paredz, ka tā manta, kas nāk sievietei līdzi pūrā, ir un paliek viņas atsevišķā manta, kaut arī tiek nodota vīra pārvaldībā. Šķiršanās gadījumā vīra pienākums ir sievai izdot viņas mantu tādā apmērā, kādā tā reiz viņam nodota.

Rezumējot visu iepriekš minēto, šķiet, varbūt tiešām ir pienācis laiks uz šāda veida dokumentāciju raudzīties kā uz normālu laulāto mantisko attiecību sakārtošanas instrumentu, nevis iemeslu šaubām par kādas puses neuzticēšanos vai patiesajām jūtām. Būsim reāli un atcerēsimies, ka cilvēks domā, bet Dievs dara, un mēs neviens neesam pasargāti no iespējamām krīzes situācijām pat tad, ja šodien mūs apvij maiga jūsma un ideāli.

Tāpēc, lai vai kā, bet laikus sakārtotu attiecību materiālo pusi, protams, ņemot vērā, ka sakārtošanas līdzekļi ir godīgi un atbilst pušu interesēm, var vērtēt tieši kā savstarpējas saskaņas, uzticēšanās un zināmu rūpju izpausmi. Tā ievieš skaidrību un konkrētumu kā laulāto šodienā, tā arī nākotnē, šķiršanās gadījumā aiztaupot sev liekus pārdzīvojumus cīņā, kurai noteikti ir materiāls raksturs, un, visbeidzot, atvieglojot arī tiesas darbu.