Varmācība ģimenē nevar būt norma  (7)

Inga, 28 gadi. Vēstule no www.pretvardarbibu.lv:

„Pēdējā laikā daudz domāju, kā rast mieru. Ja to nedarīšu šodien, nezinu, kad atkal saņemšos. Ar Aivaru apprecējāmies pirms deviņiem gadiem. Mums ir divi bērni - astoņus gadus vecs dēls Kaspars un meitiņa Nora, viņai ir tikai trīs. Pašai kauns, ka ar mani tā notiek, un žēl bērnu. Bet dažreiz kļūst žēl arī sevis.

Īsti nesaprotu, kad tas sākās, bet laikam mīlestība nav mūžīga un pārvēršas par pieradumu, varbūt pat par naidu. Bet varbūt tās nekad nav bijis? Ir sāpīgi par to runāt un vēl sāpīgāk atzīties, ka visu laiku esmu melojusi sev un citiem. Apprecējāmies, kad man bija 19 gadu, viņam - 27. Un viss likās skaisti - ka dzīvosim mūžu laimīgi un tā...

Tobrīd man šķita, ka pasaulē ir dzimusi vislielākā mīlestība - Aivars gribēja mani vienīgo un gribēja visu. Viņa uzmanības apliecinājumi bija tik aizkustinoši. Sagaidīja mani pēc stundām skolā, dāvāja ziedus un šokolādes, mums kopā bija labi. Viņš mani bildināja, un es piekritu. Neilgi pēc kāzām Aivars kļuva pastiprināti greizsirdīgs un uzstāja, lai vairāk sevi veltu ģimenes dzīvei, pat negribēja, ka tiekos ar draudzenēm. Man jau tik ļoti arī negribējās tikties, jo mums bija ģimene un man patika būt Aivara sievai. Tā neiestājos augstskolā, jo piedzima Kaspars. Dzīvoju mājās ar mazo, Aivars strādāja par autovadītāju. Saguris nāca mājas no darba, es gatavoju vakariņas, kārtoju māju, vienmēr atbalstīju.

Bērna piedzimšana un papildu rūpes laikam izsita Aivaru no sliedēm. Varbūt esmu vainīga, ka nespēju pietiekami daudz rūpju veltīt vīram. Viņš regulāri teica, ka esmu slikta māte un sieva, ka tērēju par daudz naudas, pārmeta par sīkumiem, par kleitām, kādas vilku. Viņam jau agrāk nepatika mani radi, bet pēc kāzām vispār neļāva braukt pie viņiem - dzīvo tālu, transports dārgs, nav ko man pa pasauli vazāties. Nē, nav tā, ka vienmēr slikti, ir arī skaisti periodi. Bet to kļuvis pavisam maz.

Un tad mans kāršu namiņš sabruka, kad vīrs strīda laikā iesita man pa seju ar dūri. Bija šoks. Aizskrēju no mājām. Bet kur varu skriet, ja mājās mazi bērni. Atgriezos, un Aivars laikam bija ko sapratis - kļuva mīļš un gādīgs tēvs. Pēc laika nomierinājos. Domāju, pati vien vainīga, ka strīdējos - viņš taču saguris, varbūt smaga diena. Un cerēju, ka tā būs pēdējā reize. Vēlējos saglabāt ģimeni un paliku kopā ar Aivaru. It kā pieradu, ka viņš brīžiem kļūst nesavaldīgs, reizēm palaiž rokas, bet iemācījos ar to sadzīvot. Varbūt būtu citādāk, ja man būtu cita izglītība vai labs darbs. Varētu pati uzturēt bērnus un atrast mums dzīvesvietu. Viņš draud, ka atņems bērnus, nedos naudu un mana dzīve pārvērtīsies par ļaunāko murgu, ja stāstīšu kādam par notiekošo.

Reiz bija ļoti smagi - Aivars bija piedzēries, varbūt tādēļ tas kļuva par nežēlīgāko notikumu manā dzīvē. Atnāca agresīvs un neapmierināts, pat neatceros, par ko. Un piekāva mani tā, ka nonācu slimnīcā. No spērieniem ar kāju bija lauzta riba un smadzeņu satricinājums. Pēc piekaušanas mani aiz matiem aizvilka līdz gultai un izvaroja. Slimnīcā teicu, ka pati nokritu. Bērnu dēļ. Šobrīd dzīvoju nemitīgās bailēs par sevi un bērniem. Ja vien man būtu, kur iet... Citreiz tomēr liekas, ka negribas neko uzsākt, lai viss turpinās, gan jau kādreiz būs labāk."

Otrs stāsts ir par sievieti, kura spēja izkļūt no varmācības atvara un aiziet no cilvēka, kurš darīja viņai pāri. Aiziet un atstāt šo sāpīgo notikumu pagātnē, lai ļautos jaunai, citādai dzīvei. Lai vairāk mīlētu sevi un rūpētos par saviem bērniem - gan fiziski, gan emocionāli. Silva, 43 gadi, stāsta:

„Viņš to darīja tikai tad, kad bija dzēris, bet dzēra katrās brīvdienās. Tā kā savu naudu ātri notērēja, Edgars to prasīja man, bet arī man tās bija tikai tik, lai līdz algai kaut kā pabarotu bērnus. Dusmās Edgars reiz izgāza visu drēbju skapi, jo bija pārliecināts, ka naudas maciņam jābūt tur. Asaras rīdama, locīju un liku atpakaļ apģērba gabalus. Bet Edgars dusmās, ka nav atradis naudu un pudelei vairs nesanāk, iesita man. Dzeršanas tūres turpinājās un arī strīdi šai sakarā. Pa logu lidoja katliņi, saņēmu grūdienus un dunkas, bet kāds atgadījums radīja manī ļoti nopietnas pārdomas.

Kāda strīda laikā Edgars iekarsa ne pa jokam. Bērnu, paldies Dievam, mājās tobrīd nebija. Viņš mani sita un sita un - tieši pa galvu. Uz brīdi izvairījos un paslēpos, bet tad viņš mani atrada un turpināja sist. Daudzi sitieni trāpīja pa deniņiem. Edgars ne mirkli nedomāja, pa kurieni sit. Cenzdamās tos atvairīt, domās atvadījos no visa, pirmkārt, no bērniem, un domāju, ka viens sitiens būs liktenīgs. Edgars nogura no sišanas, un kādā viņa atpūtas brīdī aizbēgu. Puse manas galvas bija zila, sāpoša un pietūkusi.

Pēc nedēļu ilgām pārdomām sapratu, ka šis gadījums ir pielicis punktu mūsu attiecībām. Vairs nespēju uz viņu skatīties kā uz vīrieti, pat nespēju iedomāties, ka viņš varētu man pieskarties. Bet viņš atnāca mājās ar narcišu pušķi rokās...

Kopdzīve beidzās, un sākās mana izmisīgā cīņa par izdzīvošanu un bērnu labklājību. Gāja grūti, bet ne mirkli neesmu nožēlojusi, ka beidzu attiecības ar šo varmāku. Šis dzīves virpulis, kurā tiku iemesta, dzīvē man palīdzējis sasniegt daudz. Nekad nebūtu tā, kas esmu, ja nebūtu pārtraukusi šīs bezcerīgās attiecības un palikusi viena ar bērniem, ja nebūtu pārrāvusi šo varmācības ķēdi. Pat nerunājot par bērniem. Kas viņi būtu, ja augtu ģimenē, kurā valda varmācība?"

Latvijā tūkstošiem sieviešu dzīvo ģimenēs, kurās gadiem ilgi pastāv varmācība. Viņas samierinās ar to un dažādu, viņuprāt, objektīvu un emocionālu apsvērumu dēļ nespēj pārtraukt šo varmācības ķēdi. Arī citur pasaulē ģimenēs pastāv vardarbība. Statistikas dati liecina, ka vardarbības dēļ ģimenēs Eiropas Savienībā mirst tikpat daudz cilvēku kā ar tuberkulozi.

Par situāciju šajā jomā Latvijā saruna ar resursu centra sievietēm "Marta" projekta "Juridiskā palīdzība sievietēm, kuras cieš no vardarbības ģimenē" koordinatoru juristu Juri Dilbu.

Jūs ikdienā strādājat ar sievietēm, kuras cieš no vardarbības ģimenē. Cik nopietna, jūsuprāt, ir situācija Latvijā?

Šķiet, ka valsts līmenī atbildīgajām institūcijām un atbildīgajiem politiķiem trūkst gribas un ieinteresētības mainīt šo situāciju, jo par vardarbību pret sievieti un bērniem runā ļoti sen. Šis jautājums aktualizējās jau vairāk nekā pirms 10 gadiem, kad vairākas nevalstiskās organizācijas - resursu centrs sievietēm „Marta", krīžu centrs „Skalbes" un citas organizācijas - uzsvēra, ka vardarbība ģimenē ir valsts problēma un tai nepieciešams valstisks risinājums. Latvija šīs problēmas risināšanā atpaliek no citām valstīm, piemēram, Bulgārijas, kura Eiropas Savienībā iestājās divus gadus pēc Latvijas. Gan likumdošanas jomā, gan reālajā darbībā, ierobežojot vardarbību pret sievieti un bērniem, Bulgārija ir aizgājusi daudz tālāk. Šajā valstī jau 2005. gadā pieņēma likumu par aizsardzību pret vardarbību ģimenē. Šiem jautājumiem tur šobrīd pievērš nopietnu uzmanību un meklē risinājumus.

Vai varat izskaidrot, kāpēc ģimenēs pastāv vardarbība? Laikam jau šai ziņā grēko abi dzimumi, tomēr daudz biežāk vardarbīgi ir vīrieši. Kāpēc vīrietim sagādā baudu pacelt roku pret sievieti?

Lai kā mēs censtos to noliegt un mēdzam skaisti runāt par dzimumu līdztiesību, Latvijas sabiedrība joprojām ir patriarhāla. Vīrieša loma sabiedrībā pastāvošajos priekšstatos ir daudz nozīmīgāka par sievietes, un tas uzskatāmi parādās attiecībās ģimenē. Patriarhālais ģimenes modelis tiek pārmantots, un arī vardarbīgas ģimenes modeli nodod no paaudzes paaudzei. Bērni mācās no vecāku attiecībām. Ja nav bijusi iespēja redzēt pozitīvu konfliktu risināšanas veidu, tad bērns pārņem tādu modeli, kāds pastāv viņa ģimenē.

Vardarbība ir iedarbīga, lai varmāka sasniegtu savus mērķus, un tas viņa izpratnē attaisno jebkurus līdzekļus. Vardarbība ģimenes attiecībās noteikti nav pieļaujama, taču jāatzīst, ka tās pastāvēšanā ir vainojami ne tikai vīrieši. Sievietes pieņem upura lomu, bieži vien iemācoties to no savas ģimenes. Varmācībā ģimenē piedalās vismaz divas personas: upuris, kurš akceptē savu lomu, un varmāka, kurš jūtas labi savējā. Daudzās ģimenēs gan varmāka, gan upuris uzskata, ka viņi veido normālu ģimeni. Upuris gan mēdz sūdzēties par grūtībām, ko sagādā varmācības akti, bet samierinās ar situāciju un turpina šādu dzīvi.

Arī man šķiet, ka sievietes daļēji ir vainojamas savā liktenī. Viņas samierinās un tic "ziliem brīnumiem" pat situācijās, kad vairs nevar cerēt uz pozitīvām pārmaiņām. Varbūt te vainojama mūsu ziemeļnieciskā mentalitāte?

Varbūt daļu vainas var novelt uz latviešu mentalitāti, bet būtiskāki tomēr ir citi faktori. Latviešu vidū pastāv ļoti stipra savstarpējās neiejaukšanās kultūra. Notiekošo ģimenē, arī vardarbību, ļoti slēpj, un pastāv uzskats, ka ģimenes lietās iejaukties nedrīkst. Šāds viedoklis mūsu valstī ir ļoti izplatīts. Šos stereotipus nereti atbalsta ne tikai iedzīvotāji, bet arī policija un bāriņtiesa.

Sieviešu apziņā grūti saprotamu iemeslu dēļ ir nostiprinājies uzskats, ka "labāk vardarbīgs vīrs nekā nekāds", "labāk vardarbīgs tēvs, nekā bērni aug bez tēva". Kopdzīvi ar vardarbīgu vīrieti nosaka arī sociāli ekonomiskie apstākļi. Sieviete no vīrieša, kurš viņu sit, nereti aiziet tikai tad, ja ir pārliecināta, ka spēs nodrošināt bērnus un pati sevi. Diemžēl ekonomiskiem apsvērumiem bieži ir ļoti liela loma, un tādēļ sieviete paliek kopā ar vardarbīgu vīrieti.

Izrēķināts, ka Lielbritānijā vardarbība 2003. gadā izmaksājusi 23 000 mārciņu. Vai var apgalvot, ka arī Latvijā tā maksā dārgi?

Esmu iepazinies ar pētījumu, kas veikts Lielbritānijā. Šī summa iztērēta, lai apmaksātu ārstu, policistu, sociālo darbinieku, psihologu un citu iesaistīto speciālistu pakalpojumus. Šajā summā ierēķināti arī cietušo sieviešu ārstēšanās izdevumi un zaudējumi, kas radušies, viņām nestrādājot. Latvijā varmācības radītās sekas ir grūti novērtēt naudas izteiksmē, jo mūsu valstī nepastāv strikti izstrādāta sistēma, kas sniedz palīdzību varmāku upuriem. Tomēr vardarbība ģimenēs atstāj lielu iespaidu uz tautas attīstību kopumā un rada zaudējumus ekonomikā. Ja cilvēks nejūtas drošs ģimenē, viņam rodas problēmas gan darbā, gan saskarsmē ar citiem cilvēkiem.

Bet nekādās naudas vienībās taču nevar novērtēt to, ko emocionāli izjūt sieviete, kura cieš no vardarbības, un ko pārdzīvo bērni, redzēdami mājās notiekošo.

Tieši tā. Bērni bieži vien necieš no tiešas vardarbības ģimenē, bet redz, ka tēvs ir vardarbīgs pret māti. Un tā kļūst par emocionālās vardarbības upuriem. Ir gadījumi, kad bērni neredz reālu vardarbību mājās, bet nojauš un zina, kas notiek vecāku starpā, lai kā tēvs un māte to censtos slēpt. Tas noteikti ietekmē viņu attīstību, un pastāv liela iespēja, ka pieaudzis bērns pārņems savu vecāku attiecību modeli.

Kā pozitīvs piemērs vardarbības apkarošanā izskanējusi Talsu rajona pieredze.

Talsos vairākus gadus darbojās sieviešu un bērnu krīžu centrs, kas saņēma valsts finansējumu un nodrošināja rehabilitācijas pakalpojumus bērniem, kuri cietuši no prettiesiskām darbībām. Šai centrā veselību un dzīvesprieku atguva vairāku Latvijas rajonu bērni un kopā ar savām atvasēm rehabilitācijas pakalpojumus saņēma arī viņu mātes. Šis centrs bija viens no nedaudzajiem Latvijā, kas savu darbu veica tiešām augsti profesionālā līmenī, tā speciālisti turpināja attīstīt savu profesionalitāti. Bet - izsludināja konkursu par iestādi, kas rehabilitācijas pakalpojumus bērniem un sievietēm sniegs šai gadā, un Talsu krīžu centrs to neizturēja. Noteicošā diemžēl bija cena, un centrs savu darbību bija spiests apturēt.

Skumji un bezatbildīgi ir tas, ka cilvēki, kuri strādāja šai centrā un gadiem ilgi kāpināja savu profesionalitāti, iedziļinoties vardarbības tēmā un pierādot savu augsto profesionalitāti, šobrīd ir spiesti meklēt citu darbu. Kuluāros spriež, ka varbūt Talsu centrs atsāks darbību, bet diezin vai atgriezīsies visi speciālisti, kuri šajā iestādē strādāja. Un diezin vai ar šādām darba metodēm cilvēkos var radīt ticību un paļāvību. Katrs taču dzīvē vēlas justies stabili un droši.

Kur šobrīd sievietes kopā ar bērniem var patverties situācijās, ja vīrietis ir varmācīgs?

Situācija šajā jomā ir problemātiska. Rīgā ir tikai pāris centru, kur sievietes ar savām atvasēm var rast patvērumu ilgāku laiku. Tie ir centri "Mīlgrāvis" un "Māras centrs". Situācija ir absurda no tā viedokļa, ka māja jāpamet un pajumte jāmeklē mātei un bērniem, bet varmāka var palikt ģimenes mājoklī. Vairākās Eiropas valstīs šādas situācijas risina citādāk: varmāku izliek no dzīvesvietas un nogādā uz vardarbīgām personām paredzētu krīzes centru, bet sieviete ar bērniem paliek savā ierastajā mājoklī. Arī šobrīd, kad Latvijā nepastāv īpaši varmāku rehabilitācijai paredzēti centri, nekādi nav attaisnojams, ka mājas jāpamet cietušajai sievietei un bērniem, nevis varmākam.

Aizbēgšana no mājām sievietei laikam ir vienīgais veids, kā pasargāt sevi un bērnus no atkārtotas varmācības.

Kriminālprocesa likums paredz iespēju varmākam kā drošības līdzekli piemērot aizliegumu tuvoties savai ģimenei. Šis pants Kriminālprocesa likumā iestrādāts, ņemot vērā nevalstisko organizāciju iniciatīvu, bet skumji, ka dzīvē tas praktiski nedarbojas. Tikai ļoti retos gadījumos varmākam aizliegumu tuvoties ģimenei nosaka tūlīt pēc tam, kad policija konstatējusi vardarbības aktu. Biežāk to tiesa piemēro tikai pēc diviem trim mēnešiem. Visu šo laiku, kamēr noris izmeklēšana, sieviete jūtas nedroša, nav pasargāta no draudiem, izsekošanas, šantāžas un pierunāšanas.

99 procentos gadījumu vardarbība ģimenē notiek cikliski. Pirmajā fāzē pieaug spriedze, rodas konflikts, tad iestājas otrā fāze un notiek vardarbības akts, kas var ilgt 15 minūtes vai pat visu dienu. Trešā fāze ir tā sauktais medusmēnesis, kad varmāka it kā apzinās, ka rīkojies slikti, lūdz piedošanu un sola, ka nekad vairs tā nedarīs.

Ja varmācīgais vīrietis izmeklēšanas procesa laikā spēj piekļūt sievietei, viņš ar draudiem, glaimiem un pielabināšanos bieži ar cietušo sievieti panāk izlīgumu, un tad kriminālprocesu jāizbeidz. Prokuratūra un policija bezspēcībā plāta rokas - ko gan viņi var darīt, ja abi ir noslēguši izlīgumu.

Cik veiksmīga, apkarojot vardarbību, ir dažādu institūciju - policijas, sociālo dienestu, bāriņtiesas un citu - sadarbība?

Dažādās Latvijas pašvaldībās ir ļoti atšķirīga pieredze. Ir tādas, kur varmācības ierobežošanai ģimenēs pievērš nopietnu uzmanību, un ir tādas, kam tas nerūp. Veiksmīgs modelis izveidojies Salacgrīvas pašvaldībā, kur dažādas institūcijas kopā cenšas rast veidu, kā ierobežot varmācību. Arī Rīgā domā par tās apkarošanu. Problēmas rada tas, ka policija bieži vien nezina, ko šajā jomā dara bāriņtiesa un kādas ir sociālo dienestu iespējas. Atbildīgajām institūcijām nav precīzas informācijas, ko šai lietā dara nevalstiskās organizācijas. Informācijas trūkums ir iemesls vājai sadarbībai.

Akmeni mēdz mest policijas lauciņā, kas dažkārt nereaģē uz cietušās sievietes palīgā saucieniem...

Jā, tā notiek. Ir bijuši gadījumi, kad policija gan ierodas notikuma vietā, konstatē varmācību, bet atsakās ierosināt kriminālprocesu. Kad tā pati sieviete policiju sauca palīgā otro reizi, likuma sargi vispār atsakās ierasties.

Situācija tiešām absurda, jo varmācība taču nemaina savu būtību atkarībā no tā, vai tā notiek uz ielas vai mājās starp laulātajiem.

Daudzi policisti joprojām ir stereotipu varā un uzskata, ka ģimenes lietās nav vērts iejaukties. Tāpēc sieviete nonāk neapskaužamā situācijā, jo vairs nezina, kur meklēt palīdzību.

Kā, jūsuprāt, var uzlabot situāciju?

Pirmkārt, jānodrošina efektīva vardarbībā cietušo upuru aizsardzība. Tas nozīmē, ka kriminālprocesa laikā jāpanāk aizliegums varmākam tuvoties sievietei un bērniem. Jāmaina arī tiesu attieksme pret laulību šķiršanu gadījumos, kad ģimenē ir vardarbība. Tiesas procesā jāievēro objektīvās izmeklēšanas princips, nevis vispārējā kārtība, jo šais gadījumos puses nav vienlīdzīgā situācijā. Upuris emocionāli aizvien ir ļoti atkarīgs no varmākas, kurš zina upura vājās vietas - kādi draudi ir iedarbīgāki un kādas jūtas aizskart. To varmāka tiesas procesā cenšas izmantot savā labā. Sacīkšu princips, kas parasti darbojas tiesas darbos, šais gadījumos nav piemērots.

Kvalitatīvi sociālās rehabilitācijas pakalpojumi ir jānodrošina gan upurim, gan varmākam. Nopietns darbs noteikti jāveic ar varmācīgām personām, turklāt noteikti jāparedz viņu piespiedu rehabilitācija. Esošā laulība varmācīgajam vīrietim, visticamāk, ir izirusi, bet, ja viņš neizprot savu nodarījumu, stājoties citās attiecībās, atkal būs vardarbīgs. Šo ķēdi var pārtraukt, izskaidrojot vīrietim viņa rīcības iemeslus un iemācot, kā veidot pilnvērtīgas attiecības.

Latvijā patlaban laikam nav iestādes, kas sniedz rehabilitācijas pakalpojumus varmākām?

Labklājības ministrijā ir izstrādāta programma dzimumu līdztiesības stiprināšanai, un tajā ir iekļautas aktualitātes saistībā ar varmāku rehabilitāciju. Pagaidām šis pakalpojums vēl nav pieejams.

Bet, turpinot domu par vardarbību ģimenē, vēl jāveic arī preventīvais darbs. Sabiedrība ir jāizglīto, jāstāsta, ka vardarbība cilvēku attiecībās nav pieļaujama. Jāizskaidro, kas tā ir, jo daudzas sievietes, kuras vēršas centrā "Marta", pat neapzinās, ka ar viņām notikušais ir vardarbība. Psihologa pakalpojumiem krīzes situācijās jābūt pieejamiem katrā pašvaldībā. Ja vardarbība ir apzināta laikus, sievieti un bērnus turpmāk no tās iespējams pasargāt. Strādājot ar ģimenēm, partneriem iespējams iemācīt, kā pareizi risināt konfliktsituācijas, kā audzināt bērnus. Daļa šo ģimeņu turpmāk tad spēj normāli sadzīvot.

Kā rīkoties sievietei, ja ģimenē noticis varmācības akts?

Vispirms noteikti jāzvana policijai. Tas jādara arī tad, ja iepriekš bijusi negatīva pieredze un policija nav atbraukusi. Ja likuma sargi atkal neierodas, tuvākajās dienās policijā obligāti jāiesniedz rakstisks ziņojums. Pēc iespējas ātrāk jādodas pie ģimenes ārsta, kurš konstatēs nodarītos miesas bojājumus. Vēlams sazināties arī ar pašvaldības sociālo dienestu un noskaidrot, kādu palīdzību šai gadījumā var sniegt tās darbinieki.

Sievietei pašai jāizstrādā rīcības plāns, kā rīkoties, ja vardarbīgais vīrietis atkal gribēs darīt viņai pāri. Sievietei jācenšas aiziet no virtuves, jo tur ir naži un citi priekšmeti, kas var būt derīgi vīrieša plānu īstenošanai. Bērniem jāizstāsta, kā rīkoties un kam zvanīt, ja tēvs uzbrūk mammai. Par vardarbību jāziņo pa tālruņa numuru 112. Par nelabvēlīgo situāciju ģimenē vēlams pastāstīt arī draugiem, radiem un kaimiņiem. Viņiem jābūt gataviem, ka sieviete kritiskos brīžos var aicināt palīgā.

Ko vēlaties pateikt sievietēm, kuras turpina dzīvot vardarbīgās attiecībās?

Pārtraukt vardarbību ģimenē ir iespējams. Latvijas situācijā tas nav viegli izdarāms, bet mums ir pozitīvi piemēri, kad sievietes gājušas šo grūto ceļu un pārtraukušas šādas attiecības. Daudzas pēc šķiršanās ir uzsākušas jaunu dzīvi, jo ilgstoša vardarbība ģimenē bieži ir iemesls tam, kāpēc sieviete nespēj pilnveidot sevi profesionāli un pilnvērtīgi aprūpēt bērnus. Tas nav viegli, prasa apņemšanos un gribasspēku, bet ir iespējams. 

Sievietes, kuras cieš no vardarbības ģimenē, juridiskās konsultācijas var saņemt resursu centrā sievietēm "Marta": e-pasts: juris@marta.lv, tālr.: 67388184, mob. tālr.: 28300115.