Jautājums: Man neviens vēl nav uzstādījis diagnozi "depresija", bet tieši šogad un Ziemassvētku laikā jutos ļoti morāli nogurusi. Neilgi pirms Ziemassvētkiem centos izdarīt pašnāvību, bet neizdarīju bērna dēļ. Arī tagad cenšos saņemt sevi rokās, bet neizdodas.
Pirms diviem gadiem centos apmeklēt speciālistu līdzīgu iemeslu pēc, bet speciāliste sāka no manis izvairīties, bēgt, turklāt tas prasīja pārāk daudz laika, naudas, manu vecāku darba, tādēļ atmetu tam visam ar roku. Man ir bērns, kura audzināšanā spiesti piedalīties mani vecāki. Attiecības ar bērna tēvu tā arī neesmu spējusi izveidot normālas, veselīgas.
Kaut ko cenšos pati atrisināt. Cenšos ticēt Dievam, iet uz baznīcu, bet visi mani centieni vainagojas ar to, ka staigāju apkārt kā mēnessērdzīga. Pie katra mazākā manu vecāku pārmetumu uzzibsnījuma ļoti pārdzīvoju. Zinu, ka mani vecāki un bērns vēlētos mani citādu, bet liekas, vairs nav spēka ar sevi cīnīties. Neredzu citu iespēju kā pašnāvībā, bet negribu bērnam laupīt kaut sajūtu, ka viņam ir māte. Daudz ko daru it kā ārēji, bez degsmes, pienākuma pēc. Bieži iznāk ciest manam četrgadīgajam bērnam, kuram emociju uzplūdos veltu skarbus apvainojumus.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!