Kā atbalstīt draudzeni pēc traģiska notikuma?

Cenšos  saprast, kā viņa jūtas, bet neesmu pārliecināta, vai zinu, ko šobrīd viņa domā. Zinu, ka iešana uz darbu viņai palīdz. Kādā no sarunām teicu, ka varbūt speciālists var palīdzēt pārvarēt šo grūto laiku, sakārtot domas, uz to viņa atbildēja noraidoši.

Vissmagākie ir rīti, kad sākas jauna diena, viņai ir ļoti grūti "savākties" sākt kaut ko darīt, kamēr iedarbojas ģimenes ārsta izrakstītās zāles. Pēc dabas viņa ir cilvēks, kas pati cenšas ar visu tikt galā un ārēji to neizrāda. Neuzstājīgi cenšos viņu "izkustināt" no mājām, kopā ar draudzeni aicinām viņu ciemos, uz koncertiem, taču viņai ļoti negribas nekur iet, negribas būt cilvēkos.

Varbūt pārāk agrs šādām lietām, bet zinu, ka mājās viņai ir grūti. Uztraucos par to, ka viņa varētu ieslīgt depresijā. Vai situācijā, kādā viņa ir nonākusi, tas viņai vienai nebūs par grūtu? Ko vēl varu viņas labā darīt?

Attiecībās ar vīru viņai nebija viss kārtībā un tika plānota šķiršanās.

Ar cieņu un cerībā uz atbildi.

Atbild psihoterapeite Benita Griškeviča (konsultācijas Brīvības ielā 37, pieteikšanās pa telefonu 29204920 vai e-pastu benita@psihodinamika.lv):

Jūs noteikti varat palīdzēt draudzenei sērot, ja esat gatava nezaudēt dūšu pēc pirmā atraidījuma. Ja normālas sēru reakcijas tiek nomāktas ar zālēm, visticamāk, saņemsiet atbildi, ka viss kārtībā, kas savukārt ir absurdi, zaudējot vīru. Diemžēl tā ir pierasta prakse, un, raugoties tālākā perspektīvā, var palielināt risku, ka cilvēka veselība pasliktināsies, ja sēras tiek apspiestas vai atliktas. Ar zālēm tiek panākts, ka cilvēks turpina sociāli funkcionēt, kaut patiesībā viņam būtu jāsaņem psiholoģiska palīdzība vai vismaz atļauja pašam sev sērot.

Ja draudzene sajutīs, ka tiešām Jums ir laiks būt ar viņu kopā un ka Jums nav vajadzīgas nomierinošas un pieklājīgas atbildes, bet gan līdzdalība, Jums izdosies. Ja Jums liekas, ka, runājot par notikušo, sāpināt draudzeni, ziniet, ka ne jau Jūsu jautājumi vai interese ir tie, kas sāpina. Runāt par notikušo nekādā gadījumā nav par agru. Laiks, kad viņa būs gatava iet cilvēkos un turpināt baudīt dzīvi, vēl ir priekšā, šobrīd svarīgi ir neatlikt sērošanu. Ieslīgšana depresijā uz laiku zaudējumu gadījumā ir sagaidāma, tāpat kā izmisums, raudāšana, izolēšanās, dusmošanās un sevis vainošana, līdz kamēr zaudējums tiek pilnībā apzināts un pieņemts, un cilvēks sāk pielāgoties dzīvei, kurā nav šī otra cilvēka.

Jautāt bēdu pārņemtam cilvēkam par viņa jūtām nav viegli, un pirms to darām, ir patiešām jāvēlas pieredzēt bēdu izpausmes. Nav jācenšas kaut kā īpaši mierināt, jo šādos gadījumos nekāds mierinājums nav iespējams, atvieglojumu sniedz runāšana un bēdāšanās otra cilvēka klātbūtnē. Vislabāk šādas sarunas ir ieplānot tādā nozīmē, ka tām jāatvēl laiks. Pirms tam der atklāti pateikt, ka viņa Jums rūp un ka vēlaties būt ar viņu. Sarunu var sākt ar jebko, kas saistīts ar zaudējumu un traumu -  nav nozīmes, vai Jūs zināt šos faktus, būtiski, lai viņa var runāt par traumatiskajiem brīžiem - avāriju, slimnīcu, varbūt par pēdējiem mirkļiem kopā. Varbūt kāda saruna var sākties ar lūgumu kopā paskatīties ģimenes albumu, pastāstīt par mirušo vīru, par lietām, kas saistīti ar viņiem abiem, arī Jums droši vien mirušais nebija gluži svešs, un Jums ir savas atmiņas un izjūtas, ar kurām dalīties. Gatavība dzirdēt un pieņemt nekomentējot visu, ko draudzene varētu stāstīt, ir svarīga. Varbūt viņai sākumā vieglāk pastāstīt, kā bērni reaģē uz zaudējumu.

Jūs, pieminot viņas nodomu šķirties, visticamāk, nojaušat, ka tas padara sēras smagākas, varbūt draudzene jūtas vainīga par to. Viņa ir zaudējusi cilvēku, uz kuru bija vērstas stipras un pretrunīgas jūtas, var iedomāties, cik daudz kas palicis nepateikts un neatrisināts viņu starpā. Saņemot palīdzību, ir iespēja pabeigt šīs attiecības un atvadīties. Sēru laikā zaudējumu piedzīvojušā cilvēka stāvoklis un izjūtas mainās, tādēļ nav lieki piedāvāt palīdzību atkārtoti,- kā savējo, tā kāda konkrēta psihologa vai psihoterapeita apmeklējumu. Nozīmīgi ir atcerēties par bērniem, kas zaudējuši tēti, un rūpēties, lai viņiem ir iespēja runāt par notikušo. Bērnu vajadzības ir mammas ziņā, un iespējams, ka turot rūpi par tiem, viņa var atrast ceļu uz savām sāpēm.

Lasītāju ievērībai: Lai saņemtu speciālista e-konsultāciju, lūdzu, nosūti savu jautājumu uz e-pasta adresi: sieviete@delfi.lv. Redakcija patur tiesības rediģēt teksta garumu un pareizrakstību, kā arī saglabāt vēstules autora anonimitāti. Šiem ieteikumiem ir tikai izglītojošs nolūks, un tie nevar aizstāt speciālista konsultāciju klātienē.