Neformālas attiecības darbā – emocionāla motivācija vai risks biznesam? Kā liecina statistika, pasaulē vidēji ceturto daļu vadošo amatu ieņem sievietes, bet aptuveni trešdaļa strādājošo sieviešu ir vecākās valsts/atbildīgās darbinieces. Biznesa pasaulē spēka un varas smaguma centri nobīdās, un attiecīgi – atkal atdzimst biznesa sociologu un psihologu daudz pētītā darba vides problēma – dienesta romāni gan to klasiskajā izpratnē, gan pretējā rakursā.
Darba kolēģe/-is vai iekāres objekts?
Viena no mūsdienu darba devēju un ņēmēju aktuālākajām (un joprojām - arī visslēptākajām) konflikttēmām - intīmās, seksuālās attiecības darba vietā/vidē, respektīvi, dienesta romāni. Seksualitāte, instinkti un profesionalitāte. Nav noslēpums, klasiskie stereotipi "gudra = neglīta", "gudra = zilzeķe", "augsti profesionāla = seksuāli nepilnvērtīga", "skaista = dumja", "blonda = aprobežota", "garas kājas, skaists augums = darbam nepiemērota, toties viegli dabūjama", vērtējot potenciālās darba kolēģes - sievietes, daudzviet vēl arvien ir spēkā, turklāt īpatnēji - gan sieviešu, gan vīriešu, gan jauktajos kolektīvos. Savukārt jaunpienācējs vīrietis lielākoties tiek vērtēts pēc viņa CV un profesionālās varēšanas; protams, arī pēc izskata, taču (paradoksāli, bet fakts) - nesaistot ārējos faktorus ar profesionālajām spējām.
Vīriešu? Sieviešu? Jauktais?
Teorētiski visoptimālākais gadījums, lai izslēgtu seksuālu attiecību veidošanos darba vietā, ir viendzimuma darba kolektīvs (ar to atrisinātos klasisko, taču ne viendzimuma attiecību problēma), taču, kā liecina prakse un pieredze, šādam kolektīvam, par spīti virknei pozitīvo momentu, ir nopietni trūkumi - izpaliekot pretējā dzimuma novērtējumam, darbiniekiem ar laiku zūd sevis kā seksuālas būtnes apziņa, var rasties nopietnas izmaiņas pašnovērtējumā, piemēram, slimīga tendence līdzināties priekšniecei(-kam), lai izpelnītos lielāku labvēlību. Tāpēc pasaulē darba devēji lēni, bet pārliecinoši atsakās no viendzimuma darba kolektīvu koncepcijas, jo dzimumu līdzsvars veicina darba ražību. Vienīgi - kā pareizi sabalansēt?
Kas notiek, ja darba kolektīvā strādā daudz vīriešu un dažas (vai viena) sievietes? Vīriešos mostas mačo jeb sacensības gars. Gan par to, kurš labākais, profesionālākais, vairāk pelnošākais, gan - kurš ieņems cietoksni, proti, cilvēciski, emocionāli un, jā, iespējams, arī seksuāli, vistuvāk piekļūs retumam - sievieškārtas kolēģei/-ēm. Nenoliedzami, daļa sieviešu, kuras tiešām skarbi orientētas uz karjeras taisīšanu, profesionālo pilnveidošanos un apveltītas ar vēsu, loģisku saprātu, par labāku izvēlas ieturēt aukstasiņu haizivs politiku, intimitātes tīkotājiem pieklājīgi, taču atturīgi uzsmaidot ar visiem simt divdesmit zobiem tā, ka otrreiz neviens negribēs, turpretī otra darbinieču daļa - klusās un kautrās, izvēlējušās darbu tipiski nesievišķīgā profesijā - uzmanības apliecinājumus pieņem labprāt, vienlaikus cītīgi medījot vēlamo objektu, kuru ievilkt tīklos, lai apprecētu¸ pateiktu biznesam atā un pārvērstos mājas sievietēs. Tiesa, ir vēl arī trešā (taču mūsdienās strauji izmirstoša) darbinieču suga - naivās romantiķes, kuras līdztekus saviem profesionālajiem panākumiem saglabājušas ilūzijas par liktenīgās mīlestības uzplaukuma iespējamību jebkur un jebkādos apstākļos, tāpēc nereti pārvērtē kolēģu flirtu un iekrīt slazdos...
Tālāk? Kas notiek, ja kolēģe izrādās viegli dabūjama? Mazākais, viņai jārēķinās ar intīmās informācijas tālāk padošanu pēc bojātā telefona principa, ļaunākais - ar biroja palaistuves slavu. Savukārt, ja darbiniece tiešām ir profesionāle, kura kategoriski nošķir biznesu no jebkāda veida attiecībām, viņai tiek veltīti maigas piezīmītes: "Ko viņa te meklē, labāk būtu mājās bērnus audzinājusi!", "Ko gan tās sievietes iedomājas!", "Un ar šo mums tagad būs jārēķinās?". Ja gadījumā kādam no vīriešu kolektīva ar šo sievieti tomēr izveidojas tuvākas attiecības, viss var būt labi tik ilgi, kamēr turpinās labvēlības periods, proti, kamēr abiem ir kopīgi mērķi un darba intereses nekrustojas. Taču, tiklīdz parādīsies vienādas iespējas pavirzīties pa karjeras kāpnēm, tā - diemžēl - astoņos gadījumos no desmit vīrieša seksuālā/emocionālā interese apsīkst vai tiek izspēlēta pret konkurenti. Piemēram, darba kolektīvā pilnīgi nejauši sākas slidenas runas un turpinās tik ilgi, līdz konkurente neitralizēta. Reti kurai sievietei līdzīgos apstākļos iztur nervi. Turpretī vīrieša seksuālā aizraušanās ar darba kolēģi uz viņa karjeru iespaidu visbiežāk neatstāj.
Cits modelis - daudz sieviešu un daži (viens) vīrieši. Šādā situācijā pārsvarā dominē sieviešu instinkti. Līdztekus darba pienākumu veikšanai sievietes (gan brīvās, gan aizņemtās) zemapziņā piefiksē arī vīrieškārtas kolēģu uzmanības izpausmes, veltītas tai vai citai kolēģei, un izdara attiecīgus secinājumus. Bieži šāda veida kolektīvos izraisās īsts slepenais aukstais karš par kolēģa/-u uzmanību, lietā tiek likti visi līdzekļi, bet, kas pats interesantākais, - 50-70% gadījumos darbiniece šajā slēptajā sacensībā iesaistās nevis tāpēc, lai šo kolēģi tiešām iekarotu, iegūtu un paturētu sev - nē, vienkārši lai pašapliecinātos. Šeit darbojas Ādama un Ievas laikos iedzimtā, neapzinātā vēlme patikt un tikt novērtētai ne vien kā profesionālei, bet arī kā sievišķīgai būtnei. Jo - gudrībai un profesionalitātei nav nekāda sakara ar instinktiem un refleksiem.
Kas rada dienesta romānus?
Biznesa psihologi par šo jautājumu vēl arvien lauž šķēpus, taču šībrīža populārākais skaidrojums - aizņemtība. Gan Latvijā, gan pasaulē. Mūsdienās, par spīti attīstītajām tehnoloģijām, cilvēki, sevišķi gados jaunie, strādā nesamērīgi daudz, laupot sev laiku pilnvērtīgai atpūtai un sociālajai dzīvei, kā rezultātā šo vajadzību kompensācijas iespēja tiek meklēta turpat, darba vidē, un, ja vien rodas kaut minimāli labvēlīgi apstākļi, veidojas dienesta romāns. Attiecību veidošana darbavietā raksturīga gan mazajiem uzņēmumiem, gan lielajām kompānijām un valsts iestādēm neatkarīgi no to darbības jomas.
Viss sākas šķietami nevainīgi - viegls flirts, mīļš smaids, daudznozīmīgs skatiens, jociņi e-pastā, it kā nejauša atrašanās pie viena galdiņa pusdienu vai kafijas pauzē, dejošana darba ballītē... Bet faktiski - savu ārpus darba laika/telpām neizdzīvoto dzīvi cilvēki integrē un izvērš darba vidē; darba kolēģi pamazām pārstāj būt tikai kolēģi, bet kļūst par ko vairāk - pseidotuviniekiem, reizēm arī draugiem un mīļākajiem, retāk - mīļotajiem un īstiem ģimenes locekļiem. Šādu - mazāk formālu - attiecību veidošanās ar kolēģiem un priekšniekiem veicina robežu samazināšanos, un nereti brīžos, kad vadītājam jāizsaka padotajam aizrādījums vai kritika, viņš nokļūst emocionāli grūtā situācijā, jo viss tiek uztverts neattālināti, personiski. Savukārt, ja kāds darbinieks/darbiniece vadītājam ir tuvāks nekā citi, virs viņa galvas automātiski parādās Damokla zobens - vadītājs riskē skaļi (vai slepus) tikt vainots neobjektivitātē un neprofesionalitātē.
Vēl kāda nianse - darbinieki, kuru starpā veidojas ciešākas neformālās attiecības vai dienesta romāns, riskē ar pieaugošu izolāciju kolektīvā - kā jau iemīlējušies/aizrāvušies, viņi redz tikai viens otru, bet ne pārējos; nespēj adekvāti novērtēt savus izteikumus/rīcību no malas; ja šie cilvēki ieņem vadošus amatus, viņi nereti kļūst par karaļpāri, visam kolektīvam būtiskus lēmumus pieņemot divatā un pārējos par to neinformējot vai informējot post factum. Šāda rīcība/attieksme kolektīvā var izprovocēt neapmierinātību, kurnēšanu, pat atklātu dumpi, protestējot pret nevienlīdzīgu novērtējumu un/vai atalgojumu...
24 stundas diennaktī
Vai iespējams, ka dienesta romāns beidzas ar happy end - ne tikai kopā gulēšanu un dzīvošanu, bet arī oficiālu laulības ceremoniju un ģimeni? It kā jā, lai gan statistika liecina, ka tā notiek vienā no desmit, ja ne retāk, gadījumu. Iemesli dažādi - salīdzinoši daudzu uzņēmuma personāla politika nepieļauj vienas ģimenes cilvēku strādāšanu vienā uzņēmumā, vēl jo vairāk - vienā nodaļā/departamentā, vienā atbildības zonā, lai nerastos pārpratumi, apzināta/neapzināta pārkāpumu/neizdarību slēpšana un lai pārēji kolēģi netiktu iesaistīti šī pāra privātajās attiecībās, kas neizbēgami agri vai vēlu uzpeld profesionālo attiecību virspusē. Mazāk problēmu ar laulāto/pāra strādāšanu vienā kompānijā ir lielos uzņēmumos, kur abu strādājošo darbības jomas pilnīgi atšķiras. Citi noteikumi darbojas arī firmās, kas ir pāra kopīgs privātais bizness.
Virknē likumā paredzētu gadījumu vienas ģimenes locekļiem (pārim) aizliegts strādāt vienam otra tiešā pakļautībā vai vienam otru kontrolēt. Šāda nostāja ir arī vairuma banku un finansiālo iestāžu. Taču, protams, ir uzņēmumi, kuros uz darbinieku privāto dzīvi raugās toleranti, pat atbalsta attiecību veidošanos, kopīgi svin kāzas un auklē bērnus. Jebkurā gadījumā, vienkārši tāpat vai apgredzenoti kopā dzīvojot un vienā darbā strādājot, pārim jārēķinās ar to, ka vajadzēs divkārt lielu emocionālo un psiholoģisko izturību, turpretī tiesību kļūdīties ne profesionāli, ne cilvēciski nebūs, pretējā gadījumā... var nākties no darba aiziet, turklāt visbiežāk cietējas lomā nokļūst sieviete, protams, ja vien viņa pati nav boss.
Ko darīt pārējiem - līdzcilvēkiem, darba biedriem, draugiem, tuviniekiem, redzot veidojamies dienesta romānu? Vienaldzīgi klusēt, pacietīgi ciest, tā teikt, lai paši nāk pie prāta? Iejaukties - aicināt uz tete-a-tete sarunu, skalot smadzenes, ar putām uz lūpām stāstot, cik tas bīstami, slikti, neētiski utt., riskējot iedzīvoties ienaidniekos un izpelnīties ložņas un ne-savās-darīšanās-deguna-bāzēja slavu? Varbūt - doties pie vadības (nosūtīt slepenu ziņojumu), sak', jāiejaucas, kamēr nav par vēlu?
Protams, nevienam nav liegts sapņot par romantiskām attiecībām, kuru pirmsākums meklējams nejaušā darba kolēģa acu skatā, diemžēl realitāte ir krietni rūgtāka. Seksuālā iekāre ir un paliek tikai iekāre, kas labākajā gadījumā pāraug īsākā vai ilgākā dienesta romānā, sliktākajā - beidzas ar brīvprātīgu atlūgumu, bet pavisam reti veidojas īsta mīlestība un ģimene. Tas gan nenozīmē, ka tagad un turpmāk visnevainīgāko darba kolēģa jociņu būtu jāuztver kā seksuālu uzmācību vai labi domātas cilvēciskas rūpes - par vēlmi iegūt konfidenciālu informāciju par jūsu privāto dzīvi.
Secinājumus izdarīt ir katra paša ziņā - ikviens taču apzinās, cik viegli/grūti, zaudējot darbu, mūsdienu ekonomiskajā situācijā atrast līdzīgu (sociāli un finansiāli), toties cik ātri šodienas līdz riebumam maziņajā pasaulītē cirkulē informācija (negatīvā - ātrāk). Vai gan tad jābrīnās, ka tava labā slava ar kāda labvēļa palīdzību apsteidz tevi un potenciālo darba devēju sasniedz ātrāk, bet tev atliek vien pabrīnīties, kāpēc, uz pārrunām atnākušai, potenciālais boss, bet veiksmes gadījumā - arī jaunie kolēģi, izrāda visai nepārprotamus uzmanības apliecinājumus?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!