Paralēlā dzīve nevar būt godīga  (1)

Saprotu, ka tādas situācijas var būt, kad attiecībās ir krīzes un citas problēmas, bet mums it kā viss ir kārtībā. Taču jau otro reizi man gribas iekrist cita vīrieša apskāvienos... Tik ļoti gribas, ka, iedomājoties par šo cilvēku, atkal uzrodas pazīstamā tauriņu sajūta. Vēl vairāk - šis cilvēks arī izrāda simpātijas... Es negribu zaudēt to, kas man ir, bet tajā pašā laikā vēlos pamēģināt kaut ko jaunu. Man ir jātiek galā ar sevi, bet nesanāk. Ļoti vēlos palikt kopā ar tagadējo draugu, bet tikpat ļoti gribas pie otra. Vai ir vērts dzīvot paralēlu dzīvi?

Lasītāja

Adrenalīns un tauriņu sajūta
Tas, ka mums kāds patīk, neizslēdz iespēju, ka var iepatikties vēl kāds. Ja sieviete ir atvērta mīlestībai, viņa var mīlēt gan mammu, gan tēti, gan savus bērnus, gan vīrieti. Vai var mīlēt divus vīriešu un katru par simts procentiem? Es teiktu, ka var, jo viņi ir atšķirīgi - vienā tu mīli kaut ko vienu, otrā citu. Sievietes mēdz teikt - ja šos cilvēkus varētu salikt kopā, iegūtu ideālu vīrieti. Bet ideāla nav. Mēs visi esam nepilnīgi, un vienā cilvēkā mūs var uzrunāt kaut kas viens, bet otrā cits. Izvēli, ar kuru būt kopā, tomēr izdarām ar prātu. Protams, ir gadījumi, kad cilvēki apzināti izvēlas veidot vienlaikus vairākas attiecības. To sauc par poligāmiju. Bet šī vēstule par to it nemaz neliecina.

Dažkārt vēlme meklēt citus vīriešus rodas kā mirkļa vājums brīžos, kad, piemēram, mājās bijis strīds. Te nav runa par to, ka sieviete nemīl savu partneri. Viņa tobrīd vienkārši jūtas slikti un meklē kompensāciju savai pašsajūtai.

Man šī vēstule liek domāt vēl par kaut ko - iespējams, šai jaunajai sievietei attiecībās pietrūkst uzmanības. Viņa raksta, ka mīl savu partneri, bet mīlestība (tā vairs nav iemīlēšanās!) visbiežāk ir lēnīga un mierīga. Viņa piemin, ka, ieraugot citu vīrieti, viņā rodas pazīstamā tauriņu sajūta. Nereti tā gadās - kad mīlestība iegūst mieru un stabilitāti, ļoti gribas sajust tauriņus, ko rada nezināmais. Tad cilvēkiem mēdz rasties jautājums - vai tā ir mīlestība, ja es vairs nejūtu tauriņus, ka vairs nav tā, kā bija attiecību sākumā? Šādos brīžos tiek apšaubīts labais, kas ir pašreizējās attiecībās. Rodas vēlme pēc adrenalīna, baiļu sajūtas par nezināmo, pēc ļoti intensīvām jūtām. Te nu man jāsaka - nepārtraukta tauriņu sajūta nav iespējama, bet nenoliedzami dzīvē ir vajadzīgas krāsas un jaunas izjūtas. Kā tās iegūt?

Attiecības ir jākopj. Proti, nepietiek ar to vien, ka medījums ir iegūts, par to arī jārūpējas. Un tas jādara abiem. Jādomā, ko jaunu ikdienā var ieviest attiecībās, piedāvāt to otrai pusei un skatīties, kā tā reaģē. Tas jādara ne tikai vīrietim, nevar gaidīt, ka viņš būs iniciators. Ja tā notiek, loģiski, ka pietrūkst uzmanības. Pēc vēstules ir skaidrs, ka adrenalīns un tauriņu sajūta šai sievietei ir ļoti svarīga, viņa to meklē. Tauriņi droši vien var atlidot arī stabilās un ilgstošās attiecībās, bet tie noteikti ir citi, ne tie, kādi rodas, kad iemīlamies.

Es ieteiktu ar partneri runāt par to, ka trūkst uzmanības. Ir svarīgi pateikt, ka sievietei rodas vēlme skatīties uz citiem vīriešiem. Varbūt abi kopīgi var paanalizēt, kā pietrūkst viņu attiecībās, izteikt priekšlikumus, kas katram nepieciešams, pārskatīt attiecības. Par to noteikti ir jārunā, kaut bieži ir bail, jo, pirmkārt, tas ir sievietes noslēpums. Otrkārt, var būt bail, jo viņa nezina, kāda būs otra cilvēka reakcija - viņš var apvainoties, kļūt greizsirdīgs, sākt ierobežot. Bet tas katrā ziņā ir signāls, ko pārim būtu vērts apspriest, protams, ja viņi spēj to izdarīt.

Uz naža asmens
Interesanti, ka vēstules autore nonāk pretrunās pati ar sevi, teikdama, ka viņai ir attiecības, viņa tās vēlas, jūtas laimīga kopā ar savu otru pusi, bet tajā pašā laikā grib būt brīva. Viņa nevēlas saistības. To visu lasot, rodas jautājums - cik ilgi viņa vēlēsies būt nākamajās attiecībās? Ko viņa attiecībās meklē? Lidināšanos? Izjūtas? Jā, tā ir brīvība. Viņa saka: "Esmu emocionāls cilvēks." Tas daudz ko pasaka. Emocionāliem cilvēkiem ļoti svarīgas ir izjūtas - just tās un paust. "Es ātri pieķeros, ilgi pārdzīvoju." Tas viss ir par jūtām. Viņai ir svarīgi intensīvi atrasties jūtās. Bet stabilās attiecībās ar drošu pamatu šo svārstību ir krietni mazāk. Man gribētos viņai uzdot jautājumu - vai, atrodoties attiecībās, viņa ir gatava stabilām saistībām? Viņai vajadzētu atbildēt sev, kādā nolūkā ir iesaistījusies attiecības šobrīd, ko no tām sagaida. Iespējams, tikai iespējams, viņa vēl nav gatava nopietnām attiecībām.

UNAS lasītāja savu vēstuli noslēdz ar jautājumu - vai ir vērts dzīvot paralēlu dzīvi? Es domāju, ka tas nav atbildams. Tas jāizlemj katram pašam. Bet tas, ka paralēlā dzīve tuvākā vai tālākā nākotnē draud ar sekām, gan ir fakts. Šī sieviete balansē uz naža asmens, ja zina, ka otram cilvēkam varētu nepatikt viņas iesaistīšanās vēl vienās attiecībās, bet viņa to tik un tā dara. Šādā situācijā viņa riskē gan ar esošajām attiecībām, gan ar tām, kas sāk veidoties. Katrā ziņā jautājums, vai ir vērts dzīvot paralēlu dzīvi, vistiešāk adresējams viņas esošajam vīrietim, proti, vai viņam ir pieņemams, ka mīļotā sieviete dzīvo paralēlu dzīvi.

Protams, ir gadījumi, kad abas puses vienojas, ka šāda dzīve ir pieļaujama, bet tie ir reti. Lielākoties paralēla dzīve nozīmē nodevību, turklāt dubultu - tiek nodots partneris gan esošajās attiecībās, gan jaunajās. Nereti cilvēki izmanto melus, stāstot, ka viņi ir brīvi. Cits jautājums, ja kārtis tiek atklātas, tad otram cilvēkam ir iespējas izvēlēties - vai es gribu ielaisties ar precētu vai aizņemtu sievieti/vīrieti?

Paralēlai dzīvei līdzi nāk ne tikai meli. Tā nes līdzi arī vainas izjūtu, kas var izpausties divējādi. Viens veids - cilvēks izpērk savu vainu pret to, kuru krāpj, kļūdams īpaši mīļš, pasniegdams dažādas materiālas vērtības, padarīdams darbus, kuri mēnešiem vai gadiem nav darīti, jo jūtas vainīgs un/vai mazina aizdomīgumu par paralēlo dzīvi. Pārvērtības ir pēkšņas. Vienu šādi darboties motivē vainas sajūta, otrs izvēlas darīt partneri apmierinātu ar domu - varbūt nepamanīs manus sānsoļus. Vēl vainas sajūta var izpausties kā noslēgšanās, kad cilvēks ļoti izolējas un pārdzīvo izdarīto. Viņš moka sevi, bet tajā pašā laikā darbībās neko nemaina. Ar laiku tas var izpausties dažādās slimībās un nespējā tikt ar sevi galā.

Lai kā būtu, viens ir skaidrs - paralēlā dzīve nevar būt godīga un viegla.