Mans draugs ir greizsirdīgs uz manu pagātni. Kā iziet no šī apburtā apļa?

Viens bija skaidrs, ka iepriekšējais bija iesējis šaubu sēklu, sastāstot par mani dažādas lietas (kuras es pat nezinu, bet no jautājumu konteksta nojaušu), lai sabojātu manas un mana jaunā drauga attiecības. No šī brīža maisam gaiss bija vaļā - kā noprotu, tad mans jaunais draugs bieži sazinās ar iepriekšējo, lai atkal un atkal "uzzinātu" ko jaunu par mani. Tas mani sāpina un tracina, jo nezinu, kas par mani tiek stāstīts, un līdz ar to nevaru sevi aizstāvēt. Man draugs kļūst ērcīgs, ja nevēlos atbildēt uz muļķīgiem jautājumiem, vai arī uz jautājumiem, kas nedos neko labu mūsu attiecībām.

Esam daudzas reizes jau vienojušies, ka tā ir mana pagātne. Mēs dzīvojam tagadnē. Es nerakņājos viņa pagātnē, jo zinu, ka man tas nav vajadzīgs. jo nevēlos būt nevajadzīgi sāpināta un tādējādi bojāt mūsu attiecības. Bet man draugs tāds nav. Nu jau vinš saka, ka esmu mele, ka viņš esot dzirdējis par atsevišķiem notikumiem vai detaļām citādāku stāstījumu nekā manējais. Esmu viņu pat pieķērusi pārbaudot manu mobilo telefonu un piezīmju grāmatiņu. Nezinu, cik tālu tas var tā turpināties un kā man ar to cīnīties. Patiesībā jau viņš arī nav nekāds "svētais" (mani kaitina, ka tēlo tādu), bet tas jau ir cits stāsts. Es viņu pieņemu tāds, kāds viņš ir. Bet viņam pēc neilga miera perioda atkal noteikti ir jāpauž savas šaubas un jāatgādina par maniem "grēkiem" (tā kā man ir bijušas pirms viņa citas attiecības, kurās esmu atļāvusies tuvu intimitāti). Šķiet, ka tas ir tāpēc, ka viņš baidās, ka varu viņu "nomainīt pret citu".

Kā rīkoties, lai izietu no šī strupceļa, kas ik pa laikam parādās attiecībās. Varbūt labāk izbeigt šādas attiecības?

Mūsu attiecību nianses: esam 40 - gadnieki, viņš ir aizgājis no sievas, bet nav šķiries. Dzīvojam dažādās pilsētās (darba dēļ) un tiekamies nedēļas nogalēs. Man nav pamata domāt par viņa neuzticību, bet viņš nemitīgi šaubās par manu. Varbūt viņam ir nepieciešams visu laiku dzirdēt, ka viņš ir man tas īstais un vienīgais? Viņa pirmās attiecības bija ar meiteni, kura pēc viņa stāstītā ir bijusi nimfomāne, jo esot 22 gadu vecumā jau bijušas attiecības ar 26 citiem vīriešiem (to šī meitene ir stāstījusi manam draugam un pat rādījusi sarakstu). Viņš esot viņā iemīlējies, bet pēc 8 mēnešu sakara (nedēļas nogalēs, jo abi dzīvojuši dažādās pilsētās), viņa ir paziņojusi par attiecību izbeigšanu, jo vēloties "vīrieti" un nevis "puišeli". Pēc tām mans draugs esot ieguvis dziļu traumu, no kuras, pēc visa spriežot, nevar atgūties vēl līdz šim.

Iespējams, ka viņa greizsirdība pret mani un neticība, šaubas par manu jūtu noturīgumu ir saistītas ar viņa pagātni. Kā pats man ir stāstījis, uz savu sievu neesot bijis greizsirdīgs, jo esot apprecējies ar viņu bez mīlestības, vēl aizvien ciešot no iepriekšējās, pirmās neveiksmes. Viņa sieva esot mīlējusi viņu vairāk kā viņš viņu. Un to viņš arī vēlējies...Taču pēc 20 gadu kopdzīves esot sapratis, ka tā nevēloties dzīvot un aizgājis no viņas. (Vai 40-gadnieku krīze?).

Šis stāsts un situācija ir sarežģītāka, nekā spēju to aprakstīt. Tomēr, iespējams, ka mūsējā/manējā nav vienīgā tāda. Ar prieku gaidīšu atbildi, Ilona.

Atbild psihoterapeite Benita Griškeviča (konsultācijas Brīvības ielā 37, pieteikšanās pa telefonu 29204920 vai e-pastu benita@psihodinamika.lv):

Atbilde: Labdien! Jūsu izsmeļošais stāsts atklāj to, kas neapmierina attiecībās ar vīrieti. Tas patiešām varētu būt mokoši - dzirdēt pārmetumus un apvainojumus, izturēt tādu spiedienu un justies kā cilvēkam, kam jāpārliecina, jāiedrošina vai pat jātaisnojas par to, ko mainīt nav iespējams. Vai esat runājuši par to, ko attiecībās nākas atstāt nedarītu, lai būtu laiks šādai destruktīvai saskarsmei? Skaidrs, ka šādos gadījumos tam cilvēkam, kam grūti just paļāvību un veidot tuvību, jārisina psiholoģiskās problēmas, atklājot savas nedrošības saknes un iegūstot lielāku paļāvību un pašcieņu.

Partnera greizsirdības nelabvēlīgo ietekmi uz jūsu abu attiecībām var pārvarēt, ja ir iespējams vienoties, ka pastāv šāda problēma. Kamēr otrs cilvēks redz tikai Jūsu vainu, meklē "grēkus" un domā, ka visas grūtības izriet no Jūsu pagātnes vai atklātības, nevis no viņa uzvedības, uz uzlabojumu grūti cerēt.

Attiecībās ar bērniem, īpaši pusaudžu vecumā, viens no svarīgākajiem audzināšanas paņēmieniem ir nosprausto robežu ievērošana un uzturēšana, neļaujoties manipulācijām un neuzķeroties uz veikli izmestiem āķiem, bet nemitīgi rādot cēloņu un seku sakarību. Arī Jūsu komunikācijā ar vīrieti tas varētu būt ceļš uz attiecību saglabāšanu un attīstību, ja spējat vienoties, ka saskarsmē ir aizliegtā tēma (jūsu gadījumā tā būtu - pagātne un citi vīrieši). Situācijai ar laiku vajadzētu uzlaboties, ja cītīgi tiek ievērota noruna un ja sākotnēji pieļaujat, ka tas būs process ar kļūdām un "noraušanos" pa reizei, bet ir jāspēj mierīgi pret to izturēties. Svarīgi, lai ik pa laikam varat pārrunāt, kā klājas, saredzēt uzlabojumus un atklāt kļūdas. Ļoti iespējams, ka partnerim šis uzdevums būtu paveicams vieglāk ar psiholoģisku atbalstu no speciālista.

Jūs rakstāt par to, kā esat mēģinājusi pret problēmu izturēties mierīgi un ar pašcieņu, izvirzīt noteikumus, neatbildēt uz jautājumiem. Jūs lieliski saprotat, ka Jums nekas par savu pagātni nav jāskaidro un nav jāatbild uz tāda veida jautājumiem. Tad kādēļ gan tas praksē nedarbojas? Kā Jums šķiet, kas notiek ar Jums tai brīdī, kad,  kā Jūs rakstāt, - draugs kļūst ērcīgs? Ja Jūs ņemat atbildību par viņa emocijām un šo emociju izpausmēm, nevēlēdamās sabojāt tikšanos un noskaņu, skaidrs, ka Jums tad jāatkāpjas no sava principa neskaidroties. Veselīgāks un reālistiskāks ceļš būtu - ļaut viņa erroties, cik tīk. Lai viņš pats pieņem lēmumu, cik ilgi un kā...

Ja esat noskaņota izpētīt, kādēļ salūst Jūsu apņemšanās un veselais saprāts kapitulē partnera vēlmju priekšā, piedāvāju dažas hipotēzes. Varbūt arī pati negribot esat pa daļai uzķērusies uz "āķa", ko sauc par partnera pagātni,  varbūt arī Jūs piesaista izredzes un cerība būt labākai par tām iepriekšējām sievietēm un sacensties? Vai varbūt jūtaties vainīga, ka cita sieviete tā nodarījusi viņam pāri? Dažkārt attiecībās šāda neracionāla vainas izjūta kalpo par spēku, kas liek darīt nesakarīgas lietas, bet Jūsu gadījumā - zaudēt modrību un ielaisties paskaidrojumos...Tiklīdz "parakstāties" uz glābējas lomu, ņemot atbildību par otra problēmām, tā nonākat trijstūrī - upuris, glābējs, vajātājs. Rotēšana tajā, mainoties ar šīm lomām un pēc pilnas programmas izbaudot ar šīm lomām saistītās izjūtas - bezspēcību, visvarenību, dusmas, līdzjūtību, - tas rada izsīkumu un nogurumu attiecībās.

Zināt mīļotā cilvēka pieredzi - tas ir labi, jo palīdz saprast viņa jūtas un rīcību. Bet prasīt, lai otrs mūs dziedina, pašiem neuzņemoties atbildību, - tas īsti nestrādā un galu galā attiecības šo slodzi neiztur. Ārstēšanai ir domāti speciālisti.

Lasītāju ievērībai: Lai saņemtu speciālista e-konsultāciju, lūdzu, nosūti savu jautājumu uz e-pasta adresi: sieviete@delfi.lv. Redakcija patur tiesības rediģēt tekstu. Speciālistu ieteikumiem ir tikai izglītojošs raksturs, un tie nevar aizstāt speciālista konsultāciju klātienē.