Līdz pat 19.gs.beigām Latvijā tika ievērotas īstenas senlatviešu bildināšanas tradīcijas. Puisis, lai bildinātu savu izredzēto, devās uz savas noskatītās māju un, runājot aplinkus, centās izdibināt, vai viņa piekristu kļūt par viņa sievu. Ja precinieks nelikās piemērots, tad noskatītā meita atrunājās, ka vēl neesot salocīts pūrs vai esot par agru, lai izietu pie vīra. Taču 20.gs. sākumā šādas senlatviešu tradīcija sāka izzust un tad bildinājums, galvenokārt, tika izteikts divvientulībā. Puisis bildināja savu izredzēto un tikai pēc tam to pavēstīja vecākiem. Bildināšanas laikā tika pasniegts gredzens, ko varēja uzskatīt arī par pāra saderināšanās zīmi.
Mūsdienās vairs nepastāv nekādi noteikumi vai tradīcijas. Cik atšķirīgi cilvēki un to uzskati, tik dažādi bildināšanas veidi. Bildinājumu var izteikt gan vīrietis, gan sieviete. Tas var būt divvientulībā vai publiski. Arī puiša došanās pie izredzētās ģimenes lūgt atļauju bildināt ir katra paša ziņā. Pats bildinājums var būt gan ļoti pārdomāts un īpaši organizēts, gan mirkļa jūtu vadīts. Attīstoties iespējām, cilvēki aizvien atrod jaunus bildināšanas veidus un scenārijus. Lai šo brīdi padarītu neaizmirstamu, pat tiek piesaistītas izklaides pasākumu aģentūras, masu mediji. Taču tikpat bieži bildināšanu aizstāj abu vienošanās vai secinājumi, ka vajadzētu apprecēties.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!