Ģimenes liktenis zem iestāžu vienaldzības riteņa: kāda tēva izmisuma cīņa  (853)

Māte mirst, paternitātes nav

"Ar Irinu mēs iepazināmies Ēģiptē daivingojot. Ceļojām vienā grupā, attiecības sākās strauji un viegli", tagad atceras Aleksejs. Drīz vien pāris nolēma uzsākt nopietnu kopdzīvi, abi atteicās no darbiem, kas prasīja daudz ceļot, un apmetās Rīgā. Tā kā Irina dabiskā ceļā ieņemt bērnu nevarēja, tika izlemts par labu mākslīgajai apaugļošanai. Klīnikā abi noslēdza līgumu par ārpus ķermeņa apaugļošanu, kurā noteikts, ka abi "apņemas uzņemties vienādas vecāku tiesības un pienākumus pār bērnu, kas piedzims klienta neauglības ārstēšanas rezultātā". Sieviete grūtniecības laikā nevēlējās rīkot kāzas, tāpēc pāris tā arī palika oficiāli nesalaulāts.

2009.gada janvārī piedzima dvīņi - meitene un puika. Nākamajā dienā bērnu māte Irīna nomira. Negaidītās nāves dēļ bērnu reģistrācijas brīdī de jure paternitāte nebija atzīta un bērnu dzimšanas apliecībā parādījās tikai bērnu mātes vārds. Tāpēc tēvam neatlika nekas cits, kā iet garāko ceļu - vērsties tiesā. Taču tas, kas sākumā šķita vienkārša formalitāte, turpinājumā izvērtās par notikumu ķēdi, ko Aleksejs tā pa īstam nespēj aptvert vēl joprojām.

"Man ir sajūta, ka pēdējo trīs gadu laikā esmu izdzīvojis vismaz desmit - tik daudz pārdzīvojumu, emociju, tiesu darbu", stāsta Aleksejs. Iepriekš viņš daudzus gadus strādājis par IT drošības konsultantu Iekšlietu ministrijā, vēlāk pārgājis darbā uz privātām struktūrām. Visa vīrieša dzīve pēdējos gadus ir cīņa par paša bērniem un pret Latvijas iestāžu neieinteresētību un kļūdām.

Institūciju riņķa dancis

Kamēr Aleksejs bija aizņemts ar bēru rīkošanu, bērnu vecmāmiņa, mirušās Irinas māte, pirmā aizsteidzās uz Rīgas bāriņtiesu, kas, neiedziļinoties lietas būtībā, ātri iecēla Krievijas pilsoni - vecmāmiņu Jeļeņu Č. par Latvijā dzimušo bērnu aizbildni. Tieši šo sākotnējo Rīgas Bāriņtiesas rīcību Aleksejs uzskata par institūciju liktenīgo kļūdu. Drīz kļuva skaidrs vecmāmiņas plāns - sievietei Krievijā ir otra meita, kuras ģimenei arī nav iespēju tikt pie pašu bērniem dabiskā ceļā. Acīmredzot sievietes bija nolēmušas šādi tikt pie ģimenes papildinājuma. Aleksejs steidza informēt bāriņtiesu par šo sieviešu nodomiem, taču šī informācija tur nevienu neinteresēja. Tēvs vērsās arī Valsts Robežsardzē, lūdzot aizliegt bērnu vecmāmiņai izvest bērnus no valsts, kamēr viņš kārto paternitātes lietu. Pārtrūkusi jebkāda komunikācija ar mirušās sievas ģimeni, tēvs savus bērnus pēdējo reizi redzēja slimnīcā desmit dienu vecumā. Vēlāk no viņa pieņemtas tikai mantas bērniem pa vecmāmiņas dzīvokļa durvju spraugu. Tālāk šī ģimene atteikusies vispār no jebkādas komunikācijas ar bērnu tēvu.

Tālāk seko īsts tiesu un dažādu institūciju riņķa dancis. Vecmāmiņa vairākkārt ignorējusi tiesas lēmumu atvest bērnus uz ekspertīzi, bet, kad eksperti beidzot ieradās vecmāmiņas dzīvoklī paši, tur vairs neviena nebija. Bērni tiesas procesa laikā bija izvesti uz Krieviju, par ko paziņoja vecāsmātes pilnvarotā pārstāve. Vēlāk kļuva zināms, ka bērniem piešķirta Krievijas pilsonība un viņi adoptēti mirušās mātes māsas ģimenē par spīti tam, ka Latvijā šiem bērniem ir tēvs, kas gatavs pats audzināt savus bērnus.

Pa šo laiku bērnu tēvs vērsies neskaitāmās institūcijās - vairākās ministrijās, bērnu tiesību aizsardzības iestādēs, policijā, divreiz vērsies pie Valsts prezidenta. Atšķirībā no Valda Zatlera, tagadējais prezidents Andris Bērziņš uzdevis vairākām institūcijām sniegt analīzi, liekot tām iedziļināties absurdajā situācijā. "Tikai pēdējā laikā institūcijas sākušas cik necik adekvāti izturēties. Vismaz nav tā, ka uzreiz pasaka, ka nesaredz te nekādas problēmas. Pēc vēršanās pie A.Bērziņa vairākas institūcijas raksturoja situāciju kā negatīvu un nosodīja Rīgas bāriņtiesas un tās ieceltās aizbildnes rīcību. Tomēr kopumā situācija ir tāda, ka iestādes noveļ vainu viena uz otru, piesedz viena otru un izskatās, ka šo divu mazo Latvijas pilsoņu intereses un tiesības augt ģimenē šeit īpaši nevienu neinteresē", uzsver A.Petrovu pārstāvošā juriste Jeļena Timoņina.

Piemēram, bērnu tēvs vērsās pie Latvijas vēstnieka Krievijas Federācijā, lūgdams īstenot diplomātisko aizsardzību pār LR pilsoņiem, nodrošinot bērniem aizsardzību. Atbilde bijusi šokējoša: "[..] Viņiem [bērniem] ir nodrošināta adekvāta aprūpe un audzināšana adoptētāju ģimenē." Vai tiešām LR pilsoņiem ir labāk dzīvot pie svešiem cilvēkiem nekā dzimtenē, kur tēvs visiem spēkiem cīnās par šo iespēju - šādu jautājumu nemitīgi tēvs uzdod dažādās iestādēs, taču atbildes nav.

Kurš atbildēs par salauztiem likteņiem?

Ierosinātajā krimināllietā par Bāriņtiesas darbībām un aizbildnes rīcību izmeklēšana nonākusi strupceļā, jo Krievija ignorē starpvalstu tiesiskās palīdzības sniegšanas kārtību un nesniedz pieprasīto informāciju. Tāpat tēvs vēlreiz vērsies tiesā par paternitātes noteikšanu. Tiesas sēde šim svarīgajam jautājumam toreiz tika noteikta tikai pēc pusotra gada - tai jānotiek nākamā gada janvārī. Laiks iet un Aleksejs sapratis - bērniem tūlīt paliks pilni trīs gadi, tie ir jau gana lieli cilvēki, kas svešus cilvēkus sauc par māti un tēvu. "Sākumā mans mērķis bija atgriezt bērnus Latvijā, ja to varētu izdarīt līdz viņu 3 gadu vecumam. Vēlāk jau tas var izvērsties par lielu emocionālu traumu maniem bērniem, tāpēc tagad pēc mokošiem gadiem esmu sapratis, ka cīnos par to, lai viņi vispār pazītu mani. Lai es tiktu oficiāli atzīts par viņu tēvu, lai tiktu sakārtoti likumi tā, ka šāda situācija vairs nebūs iespējama arī citās ģimenēs. Kamēr nav noteikta paternitāte - es neko nevaru izdarīt ne šeit, ne Krievijā," stāsta Aleksejs.  

"Briesmīgi ir tas, ka neviens jau nezina, kādos apstākļos šie bērni dzīvo, kā pret viņiem izturas. Bāriņtiesa, zinot, ka mūsu valsts pilsoņi pēc būtības prettiesiskā veidā ir adoptēti Krievijā, nav interesējusies, kādos apstākļos bērni tur dzīvo un vai viņi vispār vēl ir šajā ģimenē, nevis kur citur," uzsver J.Timoņina. "Uz Krieviju neesmu braucis, jo nezinu, kurp doties. Ir zināms, ka ģimene speciāli vairs nedzīvo šajā adresē, kopīgie draugi, kas reiz bija, arī klusē. Nav nekādas informācijas," stāsta Aleksejs. "Esmu neskaitāmas reizes domājis - kas un kāpēc tā viss notika. Mūsdienās cilvēkiem ir lielas iespējas pazust bez pēdām, bērni izaugs, bet, ja viņiem nekad un neviens nepateiks, ka bija cits tēvs - viņi to var arī vienkārši neuzzinās," Alekseja emocijas joprojām nav rimušas.

Juriste J.Timoņina uzsver, ka Latvijas tiesvedībā nav cita šāda līdzīga gadījuma, un uzskata, ka mūsu valstī pēc būtības jāuzsāk diskusija par bāriņtiesas kā instances kompetenci un atbildību. Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija, iepazīstoties ar šīs lietas materiāliem, konstatējusi pārkāpumus un nepilnības bāriņtiesas darbā, bet vienlaicīgi uzsver, ka "bāriņtiesa ir institucionāli neatkarīga pašvaldības iestāde, kura neatrodas citu iestāžu pakļautībā". Alekseja izredzes atgūt bērnus inspekcijas vadītāja Rieksta- Riekstiņa raksturo šādi - "Tas lielā mērā atkarīgs arī no Krievijas iestādēm, kas arī adopcijas lietā neievēroja visas starptautiskās normas. Latvijas iestāžu iespēja ietekmēt situāciju šobrīd nav tik liela". "Šausmina tas, ka par salauztiem likteņiem mūsu valstī neviens nav atbildīgs. Mūsu valsts un ierēdņi ir pārāk gļēvulīgi, lai uzņemtos atbildību," secinājis A.Petrovs.