Kā ābola divas pusītes
Indra savu Andri pamanīja kādā seminārā augstskolā. Viņa vēl studēja, bet viņš jau bija ieguvis diplomu jomā, kas abus ļoti interesēja. Vārds pa vārdam, un uzplauka simpātijas. "Man patika viņā viss. Stāja. Veids, kā viņš izsakās un argumentē savu viedokli. Smalkā humora izjūta. Viņa domu gājiens un pasaules uztvere. Šķita - Andris tik ļoti atbilst manai būtībai," mīlestības sākumu atceras Indra. Viņa šo "jūtu ķīmiju" sevī pamanīja pirmā. Andrim, kurš pirmkārt bija koncentrējies zinātniskajam darbam, vajadzēja laiku, lai saprastu, ka viņa pasaulē būtu vieta vēl kādam. Meiteni nedaudz sāpināja tas, ka Andris it kā tiecas pēc viņas, bet tajā pašā laikā atgrūžas. Meklē ieganstu, lai satiktos, bet nespēj atzīties jūtās. It kā svārstās, atliek lēmumu. To, ka Andris Indru tomēr mīl un gribētu ar viņu būt kopā, meitenei no mīļotā vajadzēja gluži vai izspiest ar varu. Viņa vēl nenojauta, ka laulības krīzes brīžos tieši tas visvairāk liks šaubīties par Andra jūtu un nodomu patiesumu.