Attiecības ar vīratēvu vai sievastēvu - kurš te kuram zem tupeles  (23)

Kā vēsturiski veidojušās attiecības ar vīra vai sievas vecākiem

Viktors Ozoliņš norāda, ka tradicionālajos priekšstatos par laulību vīrieši ir bijuši tie, kas vairāk rīkojas: izvēlas sievu; precas; izvirza sievām prasības, kā saimniekot, bet sievietes ir bijušas tās, kas tiek vai netiek pie vīra un ir vai nav laimīgas laulībā. Tas, kurš akceptē vai ierobežo jaunā vīra pretenzijas un plānus, arī biežāk ir bijis cits vīrietis, sievastēvs. Sievietes šādās ģimenēs ir tāpat izpaudušas un īstenojušas savas vēlēšanās, taču biežāk citā ceļā, ar
vairāk vai mazāk radikāliem emocionāliem "līdzekļiem". Varētu sacīt, ka tādēļ līdz pat mūsdienām attiecības ar vīru un sievu mātēm ir mazāk lietišķas, toties vairāk emocionālas, nekā ar vīru un sievu tēviem.

Forumā norādīts, ka mātes grūtāk "atlaiž" savus lolojumus, bet tēvs diez vai pārdzīvos, ka dēls droši vien nemīl viņu tik stipri kā sievu. V.Ozoliņš piekrīt, ka tēviem un mātēm ir ne vien līdzīgas, bet arī atšķirīgas jūtas pret pieaugušiem bērniem, kas atrod savas otrās puses un attālinās no vecākiem. Tēvi citādi izturas: tie biežāk, nekā mātes, var mēģināt noslēpt paši sev savas skumjas, vilšanos vai īgnumu noslēdzoties un meklējot sev atsevišķu nodarbošanos, nevis paužot savas emocijas tuviniekiem.

Vīrieši - racionāli, sievietes - emocionālas?

Forumu diskusijās bieži vien izskan viedoklis, ka kašķīguma instinkts kopā ar privātīpašniecisko dabu piemīt tikai sievietēm un viņas ir nervozākas, ziņkārīgākas, greizsirdīgākas. Savukārt vīrieši esot atklātāki, patiesāki, izvairās no intrigām un dažādām scēnām. Tēviem esot skaidrs, ka bērnu izdarītajai izvēlei maz ko spēs pasākt pretī, pārsvarā tiek pieņemts, ka meitene/puisis ir tieši šāds un jāpiecieš.

Eva Tarasova komentē šos uzskatus sakot, ka tik tiešām mēs varam runāt par to, ka dabā bija paredzēts relatīvs līdzsvars - vīrieši kā racionālā prāta pārstāvji, sievietes - kā emocionālā un nedaudz teatrālā, histēriskā emociju pārdzīvošanas veida pārstāves. Laika gaitā robežas mainās, daba miksē lomas, bet aptuvenas robežas vēl ir saglabājušās. Vai esat dzirdējuši daudz stāstu, par to, ka darba kolektīvā intrigas vērpj vīrietis?

Vīrieši ir ļoti emocionāli, bet arī praktiski. Nenoliegsim, ka bieži vīrieši spēj domāt loģiskāk, sausāk, racionālāk, noliekot emocijas lēmumu pieņemšanā pie malas. Sievietēm tas ir grūtāk. Un ne velti - dabā šie uztveres un pārdzīvojuma veidi papildina viens otru. Tā tam veselīgā pārī - sieva un vīrs vai sievasmāte un sievastēvs - vajadzētu būt. Neatkarīgi no vecuma,dāma rūpējas par savu kungu un kungs - par savu dāmu ar to abi sev nodrošinot laimīgu,interesantu un ilgu kopdzīvi. Tādā pārī nav viena dominantā figūra - sievasmāte, ir abi vīra vai sievas vecāki. Abiem ir cienījams un godājams skatījums uz lietām.

Saskanīgā un harmoniskā pārī ne vīrs, ne sievas vai vīra tēvs nav negantu atkarību varā, ne jau sen kādas nāvējošas slimības pievarēts, ne tā izolēts un kļuvis emocionāli neredzams, ka par viņu kā pilnvērtīgu cilvēku nevar būt ne runas. Tādā pārī vīrs nav pakļauts valdonīgās sievas viedoklim un nav pieradis, ka pašam par domāšanas procesiem sen nav jābēdā.

Statistiski mūsu vīriešiem neklājas viegli, sievietes pārdzīvo vīriešus pat par 10 gadiem(Latvijā ir viens no zemākajiem mūža ilgumiem ES: vīriešiem - 68,1, sievietēm - 78 gadi. Latvijā pagaidām gandrīz puse - 48% - vīriešu nomirst vecumā līdz 65 gadiem, sievietes - 28%). Statistika rāda, ka Latvijas ģimenes nav tik saliedētas, ka tās pilnvērtīgi pasargātu no slimībām un nelaimes gadījumiem, kā tam vajadzētu būt.

Sadzīvošana ar vīratēvu vai sievastēvu - bieži vien nevis vieglāka, bet tās vispār nav

"Priecāsimies, ja šis vīra/sievas tēvs vispār eksistē. Bieži viņa tik tiešām nav", pamatoti norāda Eva Tarasova. Bieži vīra/sievas tēva vietā ir patēvi, kas nereti nez kādēļ kautrējas iesaistīties ļoti ciešās attiecībās ar sievas bērniem. Bet nevajag būt pat patēvam - nereti arī tēviem ir nepieciešams "ielūgums" attiecībās - tas ir jaunā pāra labvēlīga ieinteresētība sarunās ar vīra/sievas tēvu. Tāpēc "sadzīvošana" bieži ir nevis vieglāka, bet tās vienkārši nav, vīra tēvs stāv maliņā un ar savu viedokli "neuzbāžas".

Ļoti žēl, ja vīra/sievas tēvs tiek savā ģimenē nostādīts un pats nostādās kā "pakārtots" cilvēks, kurš kaut kur figurē, bet tā pa īstam ar viņu rēķināties nav vajadzības. Viens piemērs, kā tas notiek: vīrietis ir ilgstoši risinājis savas problēmas ar ierastāko vīriešu "antidepresantu" - alkoholu, alkohols ir padarījis savu melno darbu un izmainījis jau tā problēmu mākto personību - šādu vīrieti nostumt maliņā nav grūti un tas viņam ir pat pa prātam.

Tajā pašā laikā, ir pietiekoši daudz izņēmumu, kur jaunam pārim ir krietni jānopūlas, lai atrastu kopīgu valodu ar valdonīgu sievas vai vīra tēvu. Vīra/ sievas vecākiem nereti tuvojas aktīvo darba gaitu beigas, fokuss no darba pārvirzās uz bērniem, bērnu bērniem, viņu dzīvēm. Nereti vadošās un mācošās profesijas ir atstājušās savu nospiedumu personībā un tieksmi kontrolēt ir grūti cienījamā vecumā pēkšņi izmainīt. Tādēļ būtu jāsāk rūpēties par savu psihes higiēnu pēc iespējas laicīgāk - ir labi izvirzīt mērķi būt pievilcīgiem vecākiem un vecvecākiem saviem bērniem un mazbērniem. Tāpat kā grūti ir izmainīt ēšanas un dzīves paradumus pēc ārsta norādījuma, tāpat ir grūti izmainīt savu attieksmi pret bērniem no necienīgas uz cieņas pilnu pēc tam, kad pieaugušie bērni, piemēram, novēršas.

Labākais veids kā jaunai ģimenei izvairīties no konfliktiem - jādzīvo atsevišķi no saviem vecākiem

Eva Tarasova uzsver, ka nav pat divu domu, jo pētījumi runā skaidri - jaunajai ģimenei viennozīmīgi ir labāk dzīvot atsevišķi. Kopā dzīvošana kropļo jaunās ģimenes attiecības jau pašā saknē, sekas nereti nav labojamas. Nereti pēc šādas pieredzes pāri izšķiras - to varam novērot arī sabiedrībā populāros pāros.

Realitāte ienes korekcijas, ja runa ir par tik nabadzīgu valsti kā Latvija: Labklājības ministrijas šogad sagatavotais Nacionālais sociālais ziņojums atklāj, ka nabadzība Latvijā kļūst dziļāka. Protams, tas nenozīmē, ka šī realitāte skar visus cilvēkus. Nodrošinātai ģimenei vajadzētu dzīvot šķirti, bet runājot par ģimenēm ar ierobežotiem līdzekļiem, bērna ienākšana ģimenē ir finansiāls stresors, kas visbiežāk esošo nabadzību vēl padziļina.

Protams, kopā nedzīvošana nenozīmē, ka visai plašajai ģimenei nav nepieciešamas ļoti labas attiecības ģimenes locekļu starpā! Prieks tikties, redzēties, palīdzēt kaut sīkumos ir nenovērtējams dārgums gan jaunajai ģimenei, gan vecākiem. Ļoti daudzi vecāki palīdz saviem bērniem un bērnubērniem, laba sadzīvošana un kompromisi ir iespējami. Diemžēl Latvijas tālākos nostūros un arī Rīgā ir daudz ļoti komplicētu gadījumu, kad ģimenes dzīvo emocionālā terorā un neredz izeju šim grūtajam stāvoklim.

Arī Viktors Ozoliņš norāda, ka jautājums par to, vai jaunajai ģimenei labāk dzīvot atsevišķi no vecāku ģimenes, un cik tālu no tās vēl arvien ir jautājums par to, vai jaunajiem ir, kur dzīvot. Izšķirīga ir arī abu ģimeņu robežu izjūta un ievērošana. Teorētiski iespējams, ka tā ir spēkā arī dzīvojot cieši blakus, bet praksē, kā zināms, ir visādi. Dzīve vienā mājā ar atsevišķu ieeju ir gan ērta, gan neērta, kā to bieži izjūt tuvi kaimiņi mazpilsētās vai no 70. gadu ēkas viena kāpņu laukumiņa. Mūsdienu ekonomiskajā situācijā vecāku pastāvīgs atbalsts un palīdzība bērnu ģimenēm visbiežāk ir pat nepieciešama, taču tas ne vien uztur ģimeņu saikni un sadarbību, bet var arī ievērojami apgrūtināt vecākus un mazināt jaunās ģimenes patstāvības izjūtu.