Kā vēsturiski veidojušās attiecības ar vīra vai sievas vecākiem
Viktors Ozoliņš norāda, ka tradicionālajos priekšstatos par laulību vīrieši ir bijuši tie, kas vairāk rīkojas: izvēlas sievu; precas; izvirza sievām prasības, kā saimniekot, bet sievietes ir bijušas tās, kas tiek vai netiek pie vīra un ir vai nav laimīgas laulībā. Tas, kurš akceptē vai ierobežo jaunā vīra pretenzijas un plānus, arī biežāk ir bijis cits vīrietis, sievastēvs. Sievietes šādās ģimenēs ir tāpat izpaudušas un īstenojušas savas vēlēšanās, taču biežāk citā ceļā, ar
vairāk vai mazāk radikāliem emocionāliem "līdzekļiem". Varētu sacīt, ka tādēļ līdz pat mūsdienām attiecības ar vīru un sievu mātēm ir mazāk lietišķas, toties vairāk emocionālas, nekā ar vīru un sievu tēviem.
Forumā norādīts, ka mātes grūtāk "atlaiž" savus lolojumus, bet tēvs diez vai pārdzīvos, ka dēls droši vien nemīl viņu tik stipri kā sievu. V.Ozoliņš piekrīt, ka tēviem un mātēm ir ne vien līdzīgas, bet arī atšķirīgas jūtas pret pieaugušiem bērniem, kas atrod savas otrās puses un attālinās no vecākiem. Tēvi citādi izturas: tie biežāk, nekā mātes, var mēģināt noslēpt paši sev savas skumjas, vilšanos vai īgnumu noslēdzoties un meklējot sev atsevišķu nodarbošanos, nevis paužot savas emocijas tuviniekiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!