Nepatiesi mīti par attiecībām: Top 10  (335)

Rezultātā daudzi meklē padomus, kā samazināt negatīvās emocijas savā ikdienā un vairāk justies laimīgi. Presē gan biežāk ir atspoguļots tieši pretējais – šķiršanās, slavenu cilvēku ģimeņu skandāli un aplami mēģinājumi skaidrot to iemeslus, brīdina “Psychology Today”.

Portāls “Delfi” iepazīstina ar desmit lielākajiem mītiem par attiecībām un skaidro, kāpēc tie tomēr ir un paliek tikai mīti:

Šķirto laulību daudzums tiek ievērojami pārspīlēts - reālā iespējamība, ka precēts pāris izšķirsies, ir daudz mazāka. Statistiku kropļo gan tie, kas šķiras vairākkārt, gan fakts, ka gados jaunāki pāri šķiras biežāk, nekā nobriedušā vecumā precētie.

Vidēji attīstītajās pasaules valstīs šķiršanās gadījumu skaits vienā gadā patiešām ir aptuveni tik pat liels, cik puse no reģistrēto laulību skaita, taču jāatceras, ka tie cilvēki, kas apprecas, nav tie paši, kas šķiras (protams, ar retiem izņēmumiem). Realitātē katram desmitajam pieaugušajam pagātnē ir vismaz vienas škirtas attiecības.

Tā saucamā “pārtapšana vecākos”, kad pāris kļūst par trijotni, jau sen atzīta par vienu no grūtākajiem periodiem mīļoto cilvēku attiecībās. Ģimenes dzīves cikla pētnieki, vērtējot pāra apmierinātību pēc bērna piedzimšanas, agrāk pat runāja par “U” veida līkni, kas atspoguļo abu partneru apmierinātību. Tās zemākais punkts viņuprāt tika sasniegts īsi pēc bērniņa pieteikšanās pasaulē.

Šiem pētījumiem gan bija problēmas. Neviens pētnieks nedzīvoja kopā ar pētāmo pāri, bet tikai aplūkoja atsevišķas attiecību stadijas no pirmajiem randiņiem līdz brīdim, kad kāds no pāra mirst. Kad pētnieki mainīja metodes un sāka detalizēti pētīt pāra attiecību procesu, viņi atklāja, ka lielai daļai pāru attiecības pēc bērna piedzimšanas ir tieši uzlabojušās.

Iepriekšējo pētījumu kļūdu vēlāk skaidroja ar to, ka pēc bērna piedzimšanas no jauna tiek pārdalīti ģimenes locekļu pienākumi. Tādējādi īslaicīgas un mazsvarīgas ķildas var pat radīt lēmums par to, kurš turpmāk atbildēs par trauku mazgāšanu.

Medijos, īpaši filmās, pāru terapijas bieži tiek kariķētas, piemēram, rādot, ka pāri mētājas spilveniem vai sāk viens otru apvainot, kamēr terapeits bezpalīdzīgi uz to noskatās. Latvijas gadījumā stereotipus jau rada arī tas, ka terapijas uzskatām par “amerikāņu kultūras” sastāvdaļu, kura mums nevar palīdzēt mūsu atšķirīgās mentalitātes dēļ.

Kamēr vien terapeits izmanto visus tam zināmos psiholoģijas paņēmienus, lai, piemēram, noteiktu, kas aizsācis pāra strīdu un liktu iejusties partneriem vienam otra ādā, kā arī citas ierastas metodes, pāri no šādas terapijas var tikai iegūt. Ja vēlaties izmēģināt pāru terapiju, atrodiet terapeitu, par kuru zināms, ka viņš ir profesionālis, un atmetiet stereotipus, atceroties, ka profesionālam terapeitam kabatā ir ārsta diploms.

Diemžēl šis pieņēmums ir ļoti izplatīts, bet nepatiess. Tie pāri, kas saderinās jau dzīvodami kopā, visdrīzāk arī laulību beigs šķiroties. Tajā pat laikā tie, kas ievācas vienā mājā kopā pēc saderināšanās, šādu statistiku neuzrāda.

Skaidrojums tam ir vienkāršs – tie, kas jau sen kā dzīvojuši kopā, to bieži dara inerces dēļ. Viņiem, uzsākot kopdzīvi, jūtas ne vienmēr bijušas tik spēcīgas, bet pēc kāda laika šķiet, ka likumsakarīgi jāpāriet nākamajā attiecību pakāpē jeb jārīko kāzas. Ja partneri varēja tik vieglprātīgi uzsākt laulības dzīvi, tad arī pie pirmajām grūtībām pāris var viegli pašķirties.

Protams, ne visi kopā dzīvojošie pāri nonāk pie šāda, visai bēdīga, scenārija. Tas gadās vienīgi tad, ja kāzas šķiet izdevīgs veids, kā turpmāk dalīt sev piederošos kvadrātmetrus.

Iespējams, ka cilvēkus otrā vairāk piesaista tas, kas pašiem nepiemīt, tostarp dažādas šķietamas dīvainības. Tajā pat laikā attiecības stipras lielākoties veidojas starp līdzīgajiem. Tieši kopīgas intereses un dzīves uztvere ir tas, kas partnerus salīmē kopā.

Cilvēkus var fascinēt savu pretpolu satikšana, piemēram, “iņ” satiekot “jaņ”, bet ilgtermiņā tieši tie pāri, kurus saista vienādi uzskati, kopā būs spēcīgāki pret dzīves uzliktajiem pārbaudījumiem. Tas īpaši ir redzams uzreiz pēc tam, kad nozūd pirmais romantiskais saviļņojums un iemīlēšanās vētra vēderā. Tad viss, kas paliek, ir patīkamā sajūta, ka blakus ir līdzīgi domājošs cilvēks.

Mīts par vientuļo ligzdu bija ļoti izplatīts un arī patiess senāk, pirms laika, kad sievietes pameta tradicionālo pavarda sildītājas lomu. Lai gan daudzviet tas bija izplatīti pat vēl pagājušā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, patlaban tas noteikti vairs nav aktuāli.

Kādā Kanādas pētījumā, aptaujājot vairāk nekā 1500 pusmūža vecuma sievietes, noskaidrots, ka tām, kuru mājās joprojām dzīvo bērni, seksuālās attiecības ir daudz retāk, kā tām, kuras uzskatāmas par vientuļniecēm. Lai gan pirmās pilnīgi noteikti ir laimīgas, jo tām ir mīloši bērni, vientuļnieces savukārt izmanto priekšrocības, ko dod tukša māja.

Par vecākiem cilvēkiem un viņu seksa dzīvi ir tikai viens spēcīgs mīts – veciem cilvēkiem seksa nav. Kamēr vien cilvēki uzskata, ka viņu vecvecākiem seksa nav, vai cenšas par to vispār nedomāt, statistika rāda, ka arī veco cilvēku vidū seksuālas attiecības nav nekāds retums.

ASV veikts pētījums, kurā tika iesaistīti 3000 vecāka gadagājuma cilvēki, parādīja, ka 38% vīriešu un 17% sieviešu vecumā no 75 līdz 85 gadiem joprojām ir seksuālas attiecības. Vienīgais iemesls, kādēļ starp vīriešiem šis procents ir ievērojami lielāks, ir tas, ka šajā vecuma grupā ir ievērojami vairāk sieviešu, nekā vīriešu. Turklāt sievietēm ir mazāk iespēju dzīvot aktīvu seksuālo dzīvi, jo daudzas dzīvo vienas un neuztur aktīvus sociālos kontaktus ar pretējā dzimuma pārstāvjiem.

Turklāt arī vecāka gadagājuma cilvēki labprāt variē seksuālās attiecības. Turpat viena ceturtā daļa arī šajā vecumā nodarbojas ar orālo seksu.

Pastāv daudzi mīti par viendzimuma pāru attiecībām. Viens no izplatītākajiem ir, ka viņi ir mazāk uzticīgi saviem partneriem, īpaši ja tie ir homoseksuāli vīrieši. Nesens Kalifornijā, ASV, veikts pētījums patiešām pierāda, ka daudzi no viņiem atzīst atvērta tipa attiecības. Šis nelielais piemērs gan nedrīkst tikt uzskatīts par reprezentatīvu visiem homoseksuāliem pāriem.

2007. gadā veikts lielāks pētījums par viendzimuma attiecībām norādīja, ka to un “parasto attiecību” vidū ir vairāk kopīgā nekā atšķirīgā.

Daudzi nepamatoti tic, ka, ja kaut kas neapmierina attiecībās, savas negatīvās emocijas labāk paturēt pie sevis. Taču tieši izrunāšanās, ne problēmu noliegšana ir daudz labāka problēmas atrisināšanas stratēģija. Ja pāris izvairās no konflikta, partneri būs daudz vairāk uzvilkušies un nelaimīgāki, kas pasliktinās savstarpējo saskarsmi vēl vairāk. Kad beidzot abi nonāks pie attiecību skaidrošanas, tās vietā var izvērsties bezjēdzīga sabļaustīšanās.

Uzticot savas izjūtas partnerim jau tikko kā tās radušās, visdrīzāk komunikācija izvērsīsies pozitīvāka, un būs vērsta uz konflikta atrisināšanu. Savu jūtu atklāšana partnerim liks sajusties drošākam.

Lai gan attiecības ar brāļiem un māsām parasti ir visilgstošākās, kādas vien mums dzīvē var būt, tās ne vienmēr ir arī tās labākās. Daudzi savstarpēji spēj sadzīvot labi jau agrā bērnībā, bet tie, kuri jau mazotnē plēsās, visticamāk to darīs arī pieauguši.

Situācija ir sliktāka tiem, kuru vecāki neapzināti palielinājuši bērnu savstarpējo naidu, vienu no tiem lolojot vairāk vai vismaz radot sajūtu, ka viens tiek mīlēts vairāk. Brāļi un māsas, kuri bērnībā ir izjutuši nepatiku pret tiem, kurus mīl vairāk, šo aizvainojumu sevī bieži glabā vēl gadu desmitiem ilgi.