'Vīrieši krāpj vairāk nekā sievietes' jeb mīti un patiesība par krāpšanu  (157)

Pētījumi rāda, ka vecuma grupā līdz trīsdesmit gadiem 13% cilvēku jeb aptuveni katrs desmitais krāpj savu partneri, bet četrdesmit līdz piecdesmit gadu vecuma grupā savas otrās puses krāpj pat 25% jeb teju katrs ceturtais.

Portāls "Delfi" iepazīstina ar izplatītākajiem mītiem par krāpšanu, atgādinot, ka ne visi krāpšanu izprot vienādi. Daudzi uzskata, ka, piemēram, uzturēt attiecības ar savu bijušo nav nosodāmi, jo "tas nav nekas jauns", citi savukārt ir tik ļoti pieraduši pie brīvām attiecībām, ka par krāpšanu paralēlas attiecības neuzskata tikmēr, kamēr tās ietver "tikai" sarunas, dāvanas un skūpstus, norāda portāls "AskMen".

Izplatītākie mīti un patiesība par krāpšanu:

Ja krāpjošā puse ir ir sieviete, tad visticamāk šis iemesls patiešām ir patiess. Sievietes pēc gariem gadiem laulībā nereti atzīst, ka attiecībās nejūtas laimīgas un tādēļ izvēlas uzsākt ārlaulības sakarus.

Tajā pat laikā daudzi vīrieši sānsoļus ir gatavi spert pat tad, ja viņa partnere ir "Mis Pasaule", turklāt gultas prieki nav palikuši ne par matu sliktāki kā tikko iepazīstoties. Ir gan viens "bet" - vīrieši laimīgās attiecībās sper sānsoļus vienīgi tad, ja ir pārliecināti, ka partnere par to neuzzinās. Kādā pētījumā, kurā tika aptaujāti krāpjošie vīri, 56% atklāja, ka viņu sievas vai draudzenes ir lieliskas, bet tikai 44% norādīja, ka patiešām viņu pašreizējās attiecības nav laimīgas.

Šis apgalvojums agrāk patiešām bija patiess, taču mūsdienās situācija abās frontēs ir kļuvusi līdzīga. Sievietes iet pa kreisi to pašu iemeslu dēļ, kāpēc to vienmēr darījuši vīrieši - tas ir kaut kas jauns, aizraujošs un izaicinošs (jo aizliegts).

Tajā pat laikā mūsdienās ir vairāki iemesli, kādēļ šī tendence pieaug. Pirmkārt, sievietes pēc laulības pārkāpšanas vairs netiek izraidītas no sabiedrības kā nepateicīgās sievas, kas nepilda savu lomu, aptekalējot vīru. Tāpat krāpšana ir kļuvusi par jaunu ego pacelšanas veidu, kas pamazām sācis aizvietot tādus novecojušus pašcieņas veicināšanas instrumentus kā jaunas lūpu krāsas iegāde un friziera apmeklējums.

Vienlaikus statistika rāda, ka sievietes joprojām par izdarīto jūtas vainīgākas nekā vīrieši. Taču tā kā aptaujas norāda arī to, ka sievietes ir arī labākas meles, tad visticamāk vainas izjušana lielākoties tiek veiksmīgi nomaskēta.

Tāpat aplams ir pieņēmums, ka vīrieši biežāk vēlas draudzību pārvērts afērā. Viņiem tas nozīmē lielu atbildību un salīdzinoši mazu ieguvumu, kamēr tradicionāli tiek uzskatīts, ka sieviešu atbildība ir daudz mazāka. Tas viņas mudina platoniskas attiecības pārvērst īstās, lai izmēģinātu, vai jaunās iespējas ir jebkādā veidā labākas par jau esošajām attiecībām.

Daudzos gadījumos paralēlās attiecības patiešām tiek veidotas seksa dēļ, turklāt lielākā daļa afēru agrāk vai vēlāk iekļauj arī seksu. Tas nenoliedzami ir aizliegtais auglis, kas vilina tieši sava "noziedzīgā rakstura" statusa dēļ, taču lielākoties nav iemesls krāpt partneri.

Afēras un darba romāniņi tiek radīti, lai tā iegūtu to, kas citādi nav pieejams. Lai cik tas vienkārši nešķistu, noteikt, kas attiecībās ir trūkstošais elements, lai tajās nenotiktu krāpšana, ir ārkārtīgi sarežģīti. Pat pats krāpējs bieži vien to nemaz neapzinās.

Daudzi meklē to, ko nav saņēmuši kā bērni un joprojām nesaņem esošajās attiecībās, citi meklē to, kas pietrūcis jaunības gados. Tāpat citi meklē perfektus partnerus, jo tic, ka tādu reiz sastaps, un viņuprāt esošais tāds noteikti nav. Sekss turpretī ļoti reti ir tas trūkstošais attiecību elements, kas tiek meklēts.

Lai gan emocijas, uzzinot par partnera sānsoļiem, sit augstu vilni, liekot jautāt "kāpēc otra puse mani nemīl?", ļoti reti tā patiešām ir. Tas gan pilnīgi noteikti norāda uz ko citu - partneris neciena un nenovērtē savu dzīvesbiedru pietiekami, lai spētu novērtēt abu atbildību vienam pret otru.

Daži cilvēki ir pat vairāk nekā spējīgi nodalīt seksu no mīlestības, un viņiem psiholoģiski gulēšana ar kādu citu nebūt nenozīmē, ka viņi vairs nemīl savus partnerus.

Pārgulēšana ar bijušo ir iešana pa kreisi, ko daudzi uzskata par visai nevainīgu nodarbi. Viņu uztverē šīs attiecības nav nekas jauns, bet tikai jau reiz notikušu lietu atkārtojums. Savukārt par pārkāpumu viņi uzskata tikai jaunas attiecības.

Šī aplamā uzskata dēļ attiecības mēdz arī izjukt, jo kamēr sānsoļa spērēji uzskata, ka "veco laiku vārdā" to var darīt, viņa bijušais partneris vai partnere šo soli var izmantot, lai "vecos laikus" atgrieztu tagadnē, izpostot otra esošās attiecības. Pat ja afēra tiek pārtraukta šķietami laikus, atraidītā puse var sākt apbērt ar vēstulēm un īsziņām, kas patreizējajam partnerim neizbēgami radīs aizdomas par bijušo attiecību atjaunošanos.

Ir iespējams samazināt krāpšanas riskus esošajās attiecībās, bet ne pilnībā pret tiem nodrošināties. Psihologi norāda, ka visdrošākais līdzeklis ir jau sākotnēji izvēlēties īsto cilvēku sev blakus.

Izvēlēties īsto partneri ir daudz svarīgāk, nekā pēcāk censties padarīt laimīgu kādu, ar kuru nejūties drošs par visiem 100%. Tādā gadījumā nāksies papildus piestrādāt, lai mazinātu otrā tās vēlmes un emocijas, kuras viņš manto no bērnības, jaunības vai iepriekšējām attiecībām.

Ja partneris jau reiz pagātnē krāpis savu partneri, tad visticamāk viņš to darīs atkal. Tā ir patiesība, ko reti kurš vēlas atzīt, bet vēlāk nespēj sev piedot tās neatzīšanu.

Tas, ka kāds no visiem saviem iepriekšējiem partneriem šķīries tieši krāpšanas dēļ, tikai palielina iespēju, ka nekas viņa raksturu nav mainījis arī uzsākot jaunās attiecības. Turklāt gandrīz visas attiecības, kas izveidojušās krāpšanas dēļ arī beidzas ar viena vai otra partnera krāpšanu. Tas bieži tiek skaidrots ar bailēm, ka pirmais krāpt varētu otrs.

Ja par afēru otram sāk rasties aizdomas, taču ir vēlme un cerība saglabāt esošās attiecības, tad patiešām ir vēlams atzīties. Pastāv daudz lielāka iespēja saglābt attiecības tad, ja par sānsoli atzīsties pats, nevis nejauši uzzina partneris.

Tomēr, ja visdrīzāk par afēru neviens no malas neuzzinās, labāk tomēr paklusēt. Īpaši to nevajag darīt, ja otra puse emocionāli ir vāja. Šāds pēkšņs jaunums var pilnībā sagraut cilvēka pašapziņu un ticību cilvēkos, īpaši pretējā dzimumā. Tā vietā, lai pēkšņi satriektu savu partneri, labāk pārdomāt, kāpēc vispār bija vēlme partneri krāpt, kas pietrūkst attiecībās un ko devusi to piekrāpšana, kā arī apdomāt, vai šādas attiecības vispār vērts turpināt.

Pats sliktākais iemesls atklāt savus sānsoļus partnerim ir paša labsajūtas uzlabošana. Protams, uz mirkli tas novels vainas sajūtu, bet vienlaikus partneri atstās dziļās sāpēs. Ja pieļauta kļūdu, tad labāk un cilvēcīgāk ar to tikt galā pašam, nevis uzkraut to arī otram.

Tas, vai krāpšana skaitās arī tad, ja par to neviens nezina, par to nevienam netiek stāstīts un abi iesaistītie viens otru vairs nekad nesatiks, ir ļoti atkarīgs tikai un vienīgi no paša vaininieka.

Ja pēc izdarītā cilvēks nejūtas vainīgs, tad visticamāk tas patiešām neko nenozīmē. Šai formulai gan ir viena nianse - ir ļoti maz tādu cilvēku, kuri patiešām nejūt nekādu vainas apziņu. Pat tie, kas krāpj tikai seksa dēļ, apzinās, ka dara ko nepareizu, turklāt to var just arī no malas, jo pamazām mainās viņu attieksme pret partneri. Ja otra puse to nejūt, viņš ir vai nu pārāk naivs un uzticīgs, vai arī pārāk atkarīgs no partnera un bezspēcīgs ko mainīt.

Emocionālā neuzticība jeb dziļas, aizrautīgi draudzīgas attiecības starp cilvēkiem, kuri paši pat bieži nejūt, ka pārkāpj robežu starp platonisku draudzību un romantisku mīlestību, ir pats lielākais attiecību apdraudējums.

Aptuveni 80% neuzticīgo cilvēku savas afēras ir uzsākuši ar kādu, kurš sākumā bijis "tikai draugs" vai kolēģis. Turklāt pētījumi rāda, ka aptuveni 50% neuzticīgo vīriešu un 62% neuzticīgo sieviešu attiecības ir tieši ar kādu no darba.

Romantisks darba romāniņš parasti izveidojas, ja ir tam labvēlīga atmosfēra - ar partneri nepieciešama vai iespējama bieža un ilga tikšanās, kam neviens nepievērš uzmanību, turklāt emocionālā neuzticība ir vilinoša, un vēlme atkal un atkal satikties pat veicina savdabīgu atkarību.