Ko vajadzēja zināt par attiecībām 18 gados  (78)

Iespējams daudz kas būtu citādāk - būtu pietikusi drosme uz randiņu uzaicināt savu klases skaistāko meiteni, vai arī agrā vecumā nebūtu teikts jāvārds klases stiprākajam čalim, uzsākot neveiksmīgas laulības, lai tikai visas skolas meitenēm palielītos ar savu guvumu.

Portāls "Delfi" iepazīstina ar desmit lietām, kuras daudzi vēlētos aizmirst un nekādā gadījumā nedarītu vēlreiz, ja būtu iespēja atgriezties savos 18.

Kurš gan savos astoņpadsmit varēja droši pieiet klāt savai izvēlētajai un sen nolūkotajai simpātijai un atzīties jūtās? Retais! Toties tas neliedza viņu iedomāties kā savu mūža vienīgo jau neilgi pēc pirmās saskriešanās.

Vēlāk, lielākā vecumā ir daudz vieglāk saprast, ka ar divām sekundēm un vienu smaidu tomēr nepietiek, lai atrastu savu īsto. Tikai tas vien, ka kāds otrā ir ieķēries, vēl nenozīmē, ka viņi viens otram patiešām ir kā radīti.

Ar gadiem nostiprinās pašapziņa, kas ļauj uzsākt sarunu ar sev patīkamu otro pusīti jebkurā laikā un jebkurā vietā, turklāt izveidojas pārliecība par to, ko otrā meklēt. Taču, šķiet, pats nozīmīgākais, kas ilgākā laikā izveidojas, ir sapratne, ka ne visu iespējams zināt un paredzēt. Galu galā jebkura saruna var novest tikpat labi pie laimīgas laulības mūža garumā, bet tikpat labi - tikai pie sarunas ar nepazīstamu cilvēku, kuru nemaz nav lemts iepazīt tuvāk.

Daudzi vēlētos kaut jau daudz agrāk būtu sapratuši, ka šķiršanās nav pasaules gals. Tīņu gados gandrīz katrs turklāt gandrīz vienmēr pēc šķiršanās jūtas tik slikti, ka gribētu nomirt turpat un uzreiz.

Ar laiku, īpaši gadījumos, ja bijušas vairākas attiecības, mums ir iespēja mācīties un no katrām attiecībām paņemt labāko vai arī nekad nepieļaut sliktāko, kas tajās bijis. Pēc laba laika šķiršanās var uztvert vairs tikai kā labu skolu, ko ņemt vērā, veidojot nākamās attiecības.

Aiziet uz bāru un ar draugiem paņemt pa alum vai kokteilim vai arī klubā padejot laiku pa laikam ir pat ieteicams. Tai pat laikā doties uz šīm vietām, lai iepazītos ar savu potenciālo draudzeni vai draugu, tomēr ir kļūda.

Tā vietā sev šķietami patīkami cilvēki būtu jāuzrunā kafetērijā, kurā mēdz iegriezties, jogas nodarbībā vai svaru zālē, kurā pavadi laiku pēc darba vai sabiedriskajā transportā, piemēram vilcienā, kur varat ieslīgt ilgās sarunās. Šādās vietās ir daudz lielāka iespējamība satikt cilvēkus, ar kuriem jums būs kopīgas intereses nekā klubos vai bāros. Turklāt pastāv iespēja, ka arī otra persona jūs jau labu laiku ir ievērojusi, bet kautrējusies uzrunāt.

Reti kurš padsmitnieks, uzrunājot kādu meiteni vai zēnu, kas viņam patīk, spēj teikt tikai baltu patiesību. Tāpēc īpaši zēnu vidū ir izplatīts stāstīt meitenēm, cik ļoti viņi ir iemīlējušies un meklē ilgtermiņa attiecības, lai gan viņi daudz labprātāk tikai pavadītu kopā laiku, pārgulētu un dotos tālāk.

Diemžēl reti kurš šajā vecumā to spēj atzīt un godīgi pateikt. Tai pat laikā pieaugušam šādu piedāvājumu pretējai pusei izteikt ir daudz vienkāršāk.

Tāpat ir vieglāk nemelot sev un nenogaidīt, piemēram, divas dienas, lai piezvanītu. Ja ir tāda vēlme, tad jāzvana un jātiekas, jo tikai runājoties iespējams uzzināt ko vairāk par otra jūtām un atklāt savas.

Tīņu vidū viens no svarīgākajiem apstākļiem ir zināt, ko par to vai šo domā citi. Tā, piemēram, daudzi vēlas būt kopā ar skaistu meiteni vai muskuļotu puisi, lai visi to redzētu un apbrīnotu, taču tikmēr iekšējā balss pilnā balsī saka, ka tas nav īstais.

Taču dzīve izmāca, ka šādā veidā nav iespējams iegūt pašapziņu, bet pat gluži otrādi - tā aizvien turpina samazināties. Ja vien blakus nav skaista mašīna, māja un citu apbrīnots partneris, tad šādiem cilvēkiem šķiet, ka dzīvei nav jēgas. Taču dzīve ir dota tāpēc, lai strādātu pie savas pašizaugsmes, kļūtu par labāku personu un priecātos.

Tā vietā, lai jau 18 gados atrastu sev skaistu blondīni vai zilacainu supervīrieti un pazaudētu vairākus gadus bezjēdzīgās attiecībās, labāk pagaidīt un satikt otru pusīti, kuru tu patiešām apbrīno un kura apbrīno tevi.

Pirms divdesmit gadu vecuma sasniegšanas tikai retais ir apveltīts ar spēju runāt brīvi - nestostīties, nebaidīties un nemeklēt "īsto sakāmo".

Tā vietā ar laiku cilvēks saprot, ka "īstais sakāmais" vienmēr uz mēles ir tikai idealizētās filmās, bet realitātē it visas iepazīšanās ar jaunu partneri nedaudz atgādina romantiskas komēdijas, kuru sākumā abi iesaistītie izjūt visai lielu mulsumu par to, ko iesākt tālāk, bet pēc neilgas pauzes sasmaidīšanās ātri tiek atrasta abpusēja sapratne.

Liela daļa jauniešu ir tik uztraukušies savā pirmajā randiņā, ka nespēj atsaukt atmiņā nevienu iepriekš iegaumēto "ideālo randiņu" frāzi, kas saklausīta filmās vai izlasīta grāmatās. Tā vietā sarunas uzturēšanai izdodas pateikt vien visai neartikulētas skaņas vai aizsākt sarunu par sev pilnīgi neinteresējošām tēmām.

Tā vietā ar laiku cilvēki iemācās nekoncentrēties uz iepriekš iegaumētiem absurdiem sarunu tematiem, bet ieklausīties savā partnerī un painteresēties, kas otru aizrauj.

Lai gan pilnībā uztraukumu nav iespējams novērst, saprotot, ka kāds aizsākts temats nevienu no jums patiesībā neinteresē, tas ir jāmaina. Ja nav izdevies noprast, kas otrai pusei varētu šķist interesants, gandrīz vienmēr laba ideja ir pastāstīt par to, kas interesē tevi. Sliktākajā gadījumā tā var laicīgi izvairīties no cilvēka, ar kuru nav kopīgu interešu.

Tik daudzi jauni puiši tikai skatās - stundām ilgi domā par kādu meiteni un fantazē, ko reiz varētu viņai teikt. Ar laiku tas paliek jau visai jocīgi, jo viņi tikai blenž, bet nekāda reakcija neseko.

Turklāt itin bieži viņi brīnās, kāpēc meitenes ar viņiem nerunā. Iemesls, protams, ir visai vienkāršs - vai nu viņas šos puišus nav pamanījušas vai ir nobijušās no jocīgajiem klusajiem lūrētājiem.

Tā vietā, ja meitene ir patiešām iepatikusies, ir jāiet klāt un jārunā.

Bieži vien nepareizi padomi un nepareiza izpratne par notiekošo var tikai izjaukt jaunieša centienus uzsākt kontaktus ar pretējo dzimumu.

Ja vecāki savās jaunības dienās bijuši aktīvi ballīšu mīlētāji un viņiem attiecības mainījušās kā zeķu pāri (ko viņi, protams, neatzīs), viņi nespēs saprast sava kautrīgā dēla vai meitas nespēju uzrunāt pretējo pusi. Šādi vecāki ar saviem padomiem tīnī var radīt tikai papildus kompleksus un nedrošību.

Tai pat laikā nav nozīmes jautāt padomus no tiem vecākiem, kuri paši līdz krietnam vecumam nav spējuši uzsākt nopietnas attiecības. Viņi, kā jau tas vecākiem pienākas, centīsies palīdzēt, vai nu iedrošinot, vai cenšoties pasargāt no tā, ko paši nemaz nav iepazinuši.

Gandrīz ikviens, kas atceras savus pirmos mēģinājumus uzsākt attiecības un dziļās sāpes, kad tās pajuka, pēc laika uz notikušo noskatās tikai ar smaidu.

Protams, arī lielākā vecumā, dodoties uz randiņu, sirdī var būt pamatots uztraukums, tomēr tad jau ir skaidri zināms, ka pat sliktākajā gadījumā nevainīgs randiņš nekādi nevar kļūt par dzīves lielāko katastrofu.