Diagnoze - draudzene. 8 iemesli, kāpēc sievietes neprecas  (27)

Stāsts no dzīves - Anna jau vismaz divus gadus tikās ar Raimondu, un visi runāja par kāzām. Vecāki, draugi un pats Raimonds, bet ne Anna. Viņa turpināja jokot, ka tāpat jau viss ir labi, kāpēc gan vēl papīri jākārto.

Vēl pēc pusgada Anna pameta Raimondu, turklāt bez mazākās nožēlas. Uz draudzeņu jautājumu, kāpēc tā noticis, Anna atbildēja: "Es it kā zināju, ka viņš nav mans cilvēks, ar kuru gribētu pavadīt kopā visu dzīvi. Šaubījos. Jā, mīlēju. Bet precēties ar viņu negribēju. Un labi vien ir, ka neapprecējos, šobrīd noteikti jau taisītos šķirties un atkal ņemšanās ar papīriem un juristiem..."

Iespējams, jaunās sievietes tēvs mīlējis iedzert, turklāt vēl šādās reizēs apvainojis māti. Mamma visu pacieta un stāstīja meitiņai, ka visi vīrieši ir cūkas, kā minimums, bet sliktākajā gadījumā ... nu, tas jau izklausīties necenzēti. Bērns redzēja tikai vecāku nelaimīgās laulības piemēru, to, kā pieaugušie mocījās paši un mocīja bērnus.

Vai arī cits variants - no ārienes ģimene visnotaļ labvēlīga, bet iekšpusē valda arktisks aukstums. Un uz meitas jautājumu: "Mammu, bet vai tu tēti mīli?" vienmēr nepārliecinoša apmulsušas sievietes atbilde.

Nav brīnums, ka bērnībā apguvusi "vienkāršo patiesību", ka ģimene ir kaut kas tāds, kas saistīts ar sāpēm un ciešanām, pieaugusī meitene nebūt neraujas apprecēties.

Jaunā sieviete baidās atkārtot vecāku likteni, netic laulībai, dzimtsarakstu nodaļai iet ar līkumu un baidās no kāzām vairāk nekā no zobārsta. Un tādu piemēru nav maz, turklāt šo problēmu atrisināt bez speciālista palīdzības ir ļoti grūti.

Tām, kuras neuzskata, ka vīrieša vienīgais uzdevums ir palīdzēt visu varošajām dāmām turpināt cilvēku cilti, šis iemesls būs un paliks neizprotams. Tomēr tādu sieviešu, izrādās, ir vairāk, nekā domājam.

Tās ir meitenes, kas nesapņo par ideālo vīrieti, jo, viņuprāt, tāds vienkārši nepastāv. Visi vīrieši ir vai nu meļi, vai dzērāji, vai brunču mednieki. Viņas visu spēj pašas - gan karjeru izveidot, gan sevi un bērnus nodrošināt. Tāpēc vien jau neesot jādzīvo kopā ar bērnu tēvu.

Katru meiteni savu reizi tracina sabiedrībā pieņemtās normas un ierobežojumi. Nosodošie vai reizēm žēluma pilnie skatieni, kurus saņem sieviete, kad atbild noliedzoši uz jautājumu par laulību, jebkurai var likt zaudēt pacietību.

Savā pieredzē dalās Liene: "Bet tās taču ir šausmas! Man jau apnicis atkārtot mammai, ka precēšos ar to, ar kuru gribēšu. Vēl jāatvaira mammas draudzeņu regulārie mēģinājumi iepazīstināt ar kāda priekšnieka dēlu, kuram, redz, esot gan normāls dzīvoklis, gan smalka mašīna. Kad tas vienreiz beigsies?! Varbūt man viņām pateikt, ka man ir netradicionāla seksuālā orientācija? Mamma būs šokā, bet es tikšu vaļā no viņas lekcijām."

Vajadzība nepārtraukti taisnoties galu galā var radīt nepatiku pret precēšanos vispār. Vienīgā izeja - pēc iespējas izvairīties no cilvēkiem, kuri uzskata, ka ir normāli izdarīt spiedienu uz vēl neprecētām sievietēm.

Mūžīgā riņķa deja ap plīti, gludināmo dēli un citām sadzīviskām lietām - tāda laulības dzīve izskatās daudzu meiteņu iztēlē. Viņas ir pārliecinātas, ka, izejot no dzimtsarakstu nodaļas, viņām izsniegs bezlimita abonementu uz ikdienas virtuves apmeklējumiem. Bet viss pārējais - manikīrs, frizieris, skaisti tērpi un skaistumkopšanas saloni - paliks pagātnē.

Šī stereotipa saknes nav tālu jāmeklē. Paraugi skatāmi ne tikai ģimenēs (ko tur liegties, daudzas mammas, lai cik jaukas un mīļas nebūtu, bieži aizmirst, ka pirmkārt viņas ir sievietes un tikai pēc tam virtuvenes). Līdzīgu modeli uzspiež televīzijas raidījumi un filmas.

Nav brīnums, ka daudzas meitenes baidās apprecēties - neviena negrib no princeses pārvērsties par Pelnrušķīti.

Kā uzskata rūdītas karjeristes, nav vērts upurēt veiksmīgo karjeru laulības dzīvei. Pēc viņu domām, profesionālajai izaugsmei līdz ar kāzām var pārvilkt treknu krustu.

Arī Ieva apliecina, ka saskārusies ar līdzīgu attieksmi. "Kad apprecējos, kāda paziņa (man vēlāk to atstāstīja) par to bija ļoti pārsteigta un ar rūgtumu novilka: "Ieviņa apprecējusies? Njāa... Un es biju domājusi, ka viņa tiks tālāk ..." Ko tieši viņa bija domājusi ar iešanu tālāk, es līdz galam nesapratu, jo apprecēšanās nekādi neietekmēja manu darbu. Bet acīmredzot tā notiek bieži, ja jau tāds viedoklis izveidojies."

Evija ar savu bijušo vīru satikās sešus mēnešus, pirms uz viņa bildinājumu atbildēja ar līdz galam nepārliecinātu "jā". ("Nu, kā gan es varēju atteikt, es taču viņu mīlēju").

Laulība ilga tikai divreiz ilgāk nekā viņu attiecības pirms tās - vienu gadu, bet tās izjukšanu Evija izjuta smagi: asaras, histērijas, šaubas par nākotni.

Izmisīgi vēloties kaut ko mainīt, Evija pārbrauca dzīvot uz citu pilsētu, kur iepazinās ar Andri. Viņu attiecības ir lieliskas, abi mīl un ciena viens otru. Vienīgi iespējamās kāzas netiek pieminētas, un tas notiek tieši Evijas dēļ.

Nav zināms, cik ilgi viņa vēl pieminēs pirmo, neizdevušos laulību, bet pagaidām Evija baidās atkārtot pagātnes kļūdas, un precēties viņai nepavisam nekārojas.

Daudzas meitenes svēti tic, ka ir princeses, kurām nepiedien pievērst pārlieku lielu uzmanību "vienkāršajai tautai", tas ir, iespējamajiem vīra kandidātiem.

Princeses, protams, nevar precēties, ar ko pagadās. Viņām ir stingri kritēriju, kuriem jāatbilst potenciālajam vīram: tādam "face control" un "dress code" neatbilst pat visi prinči.