Bērnam disleksija! Ko darīt?

Lasīšanas traucējumus bieži vien atklāj tik pēc dažiem skolā pavadītiem gadiem, kad problēma ir krietni samilzusi. Pamatskolnieku sāk ķircināt, bērna neapmierinātība pieaug, ka pat priekšmetos, kas viņam padevās, rezultāti sāk pasliktināties. Kamēr skolotājs bieži vien vispār nereaģē vai reaģē par vēlu, būtu labi, ja vecāki paši uzmanīgi pievērstu bērnam uzmanību.

Iespējamas lasīšanas traucējumu pazīmes ir tas, ka bērns sāka vēlu runāt un vēl aizvien viņam ir ierobežota runas izpratne. Sākumskolā lasīšanas stundās viņš pēkšņi apstājas un nevar izlasīt tālāk vai viņam "slīd" rindas, vai arī pats pieliek, izlaiž vai samaina vārdu tekstā. Burti pēkšņi sāk lēkāt, kā rezultātā, piemēram, burts b pārvēršas par burtu p vai burts u pārvēršas par burtu n un otrādi. Tāpat patskanis var pārvērsties līdzskanī, un rezultātā teksts kļūst nesalasāms.

Savā pieredzē dalās disleksijas terapeite Krista Klīfersa-Bergera no Vācijas .

Kurš var noteikt, ka bērnam ir disleksija?

To var izdarīt bērnu vai jauniešu psihologi, kā arī skolu psiholoģijas dienesti vai speciāli izglītots skolotājs. Svarīga ir arī izmeklēšana pie acu ārsta, kurš ir speciāli izglītots un viņam ir pieredze darbā ar bērniem ar mācīšanās traucējumiem. Tāpat vecākiem vajadzētu bērnu aizvest pie ausu, kakla un deguna ārsta, kas nodarbojas ar balss un valodas traucējumiem. Viņš var pārbaudīt ne tikai dzirdes spējas, bet arī skaņu izrunu un runas attīstību.

Dažiem bērniem jau uzreiz pēc sākumskolas ir vajadzīga speciāla terapeita palīdzība. Kāpēc?

Tā nemaz nav. Labi skolēni kompensē šos savus traucējumus ar uzcītību un centību, pirmās redzamās problēmas parādās vecākās klasēs. Mācīšanās traucējumi visbiežāk izpaužas tieši svešvalodu apguvē.

Bieži vien skolotāji ignorē vecāku nervozitāti un raizes par savu bērnu. Ko tad darīt?

Mātēm un tēviem savus novērojumus un sajūtas, ka kaut kas nav tā, kā tam vajadzētu būt, vajadzētu uztvert nopietni un neļaut nevienam sevi pārliecināt, ka viss ir labi. Atkāpties nedrīkst. Diemžēl šajos gadījumos viņiem ir jābūt savā ziņā maratonu distanču skrējējiem. Palīdzību viņi saņems pie savas skolas psihologa vai valsts disleksijas biedrībā.

Ko darīt, ja aizdomas apstiprinās?

Tad ļoti svarīga ir terapija. Tas nozīmē ne tikai iekavētās skolas vielas apgūšanu, bet arī psiholoģiski kompleksu procesu, piemēram, izskaidrot, kā disleksija ietekmēs ģimeni. Vecākiem ir ļoti emocionālas attiecības ar savu bērnu. Nepārtraukti vecāku skandētais "Mums jāvingrinās vēl vairāk!" uzdzen stresu gan bērnam, gan pašiem vecākiem. Terapija dod to vajadzīgo brīvo telpu, kad ģimenes var mierīgi uzelpot. Savukārt bērni iemācās, kā pašiem tikt galā ar savu problēmu.

Vai vecāki var kaut ko darīt lietas labā?

Ja jūs esat spējīgi problēmu novērtēt no malas, tad jūs varat savam bērnam palīdzēt paši. Tad jums vajadzētu daudz lasīt par šo tēmu, bet jums ir jāatceras, ka tas nedrīkst izraisīt lomu konfliktus. Bērniem mājās tomēr vajag mammu un tēti, nevis terapeitus.