Viena no psiholoģijas nozarēm – neirolingvistiskā programmēšana – cilvēkus iedala trīs reprezentatīvo sistēmu pārstāvjos, novērtējot katra spējas, tieksmes, patikšanu un intereses. Šīs grupas attiecas gan uz pieaugušajiem, gan bērniem.
- Vizuāļi pasauli uztver caur redzes kanālu.
- Audiāļiem vadošais pasaules uztveres kanāls ir dzirde.
- Kinestētiķiem vairāk par visu rūp, lai viņiem ir ērti un komfortabli.
Protams, absolūtā definīcija reti kad cilvēkam piemērojama, tomēr katram no mums ir viens vadošais pasaules uztveršanas veids. Ko no šīs klasifikācijas varētu uzzināt par bērnu? Izrādās, diezgan daudz.
Vizuāļi – estēti
Bērni vizuāļi uztver informāciju ar redzi. Ātri apgūst formas, krāsas, izmērus. Šie bērni var stundām ilgi veidot figūriņas, griezt papīrus vai likt puzles, un – rezultāts, ko viņi sasniedz, ir acīmredzams. Vizuāļi labprātāk skatās grāmatās bildes, nevis klausās pasakas. Ļoti patīk pucēties, un paši izlemj, ko vilks mugurā. Viņi ir akurāti un pat pedantiski. Ilgi var rotaļāties vieni, tomēr spēj būt arī vadītāji vienaudžu pulciņā. Šiem bērniem īpaša uzmanība jāveltī valodas attīstībai (var sākt runāt vēlāk).
Audiāļi – ļauj tik parunāt
Šīs grupas pārstāvji agri sāk runāt; ir plašs vārdu krājums; labprāt klausās mūziku un pasakas; ir enerģiski. Prot pārliecināt un pamatot savas domas, pļāpīgi un komunikabli. Attīstīta fantāzija un izdoma. Problēma sākas tad, kad pašiem ilgstoši jāpiedalās spēlē. Tam pietrūkst pacietības, arī lēkāt un skriet kopā ar citiem nepatīk. Tāpat viņus ir grūti noturēt pie spēļu galda. Audiāļi mazliet atpaliek no vienaudžiem pirkstu veiklības spēlēs, ir nepacietīgāki.
Kinestētiķa smalko sajūtu pasaule
Kinestētiķi pasauli iepazīst caur tausti, kustībām un sajūtām. Šie bērni vairāk jāsamīļo, lai viņi jūt pieskārienus. Tomēr – uzmanību! Tā kā šie bērni uz pieskārieniem ir īpaši jūtīgi, nevajag pārspīlēt! Viņi ir kustīgi, ātri sāk staigāt, ir izturīgi. Nevar ilgi nosēdēt vienā vietā, neko nedarot. Tas ir iemesls, kāpēc daudziem bērniem – kinestētiķiem – mēdz būt problēmas skolā. Viņiem vienkārši nav pacietības apgūt mācību vielu, iesprostotiem šaurā skolas solā. Pievērsiet uzmanību valodas attīstībai un sekmēm – tie ir viņu klupšanas akmeņi.
Modernās komunikācijas
Darba pienākumu un mūžīgās steigas laikmets ir "aizvēris mutes" mūsu bērniem. Vecāki ar biezākiem makiem nopērk smalkas rotaļlietas, ar kurām mazais darbojas, netraucējot viņus ar sarunām. Bērnus iekārto atsevišķās istabās un nosēdina pie datora, lai skatās multenes. Ikdienas dialogs aprobežojas ar "nedrīkst", "malacis", "nāc ēst", "jā", "nē", "mhm". Par pasaku lasīšanu nemaz nerunāsim... Kāda vairs runas attīstība, kāda vārdu krājuma paplašināšana?!
Dodiet vārdu tēviem!
ASV psihologi ir izpētījuši simts ģimeņu un secinājuši: bērna runas attīstībā līdz trīs gadu vecumam lielāka nozīme ir tēvam un tikai pēc tam – mātei. Lai gan pirmajos dzīves gados mamma ar mazo kopā ir biežāk un sarunājas vairāk, bērni, sākot runāt, tomēr izvēlas tēvu izteiktās teikumu konstrukcijas. Jo tēviem ir lielāks vārdu krājums, jo ātrāk attīstās bērnu runa. Pēc trīs gadu sasniegšanas mātes ietekme kļūst nozīmīgāka: skolēnu vārdu krājums pilnībā ir atkarīgs no viņu mammām.
Speciālista viedoklis
Dace Rolava, neirolingvistiskās programmēšanas meistare, psiholoģe: "Jau ap četriem mēnešiem, kad zīdainītis sāk iepazīt apkārtējo pasauli, var mēģināt noteikt viņa vadošo reprezentatīvo sistēmu. Iedodiet viņam rociņās košu (vēlams – sarkanu) grabuli. Vizuālis tūlīt sāks to pētīt. Audiālis - grabināt, ieklausoties skaņās. Kinestētiķis mēģinās grabuli dabūt mutē, jo tur ir visvairāk nervu galu."
Lielākiem bērniem var likt, lai viņi pastāsta, piemēram, par jūru. Audiālis, visticamāk, izvēlēsies vārdus, kas raksturos jūras skaņas. Vizuālis sāks aprakstīt jūras krāsas, bet kinestētiķis būs pamanījis, kā pie jūras smaržo.
Psiholoģe uzsver, ka ļoti svarīgs bērna spēju attīstībā ir kontakts ar vecākiem. Ja bērnam jau no 8 mēnešu vecuma 150 reižu atkārtos vārdus "lampa" vai "bumba", viņš drīz tos apgūs un ātri iemācīsies runāt.
Divu bērnu mammas Annas pieredze
"Uz galda nobēru griķus, rīsus un ļāvu bērnam ar pirkstiņiem tos lasīt un likt mutītē. No piedzimšanas brīža ar bērniem sarunājos, turklāt nevis "bēbīšu" valodā, bet pareizi. Ļauju bērnam izteikties, nevis pārtraucu pusvārdā, pat ja uzreiz saprotu, ko viņš grib. Maniem mazajiem ļoti patika "atkārtošanas" spēle – es saku kādu skaņu, un viņi atkārto. Tā atkārtojām visas alfabēta skaņas, zilbes, vārdus, tagad – dzejolīšus. Pasakas pagaidām pārstāstu saviem vārdiem – nedēļu no vietas vienu un to pašu. Kad bērns jau atceras sižetu pats, tad lasu no grāmatas. Tā mazais apgūst jaunus vārdus un zina, ka, piemēram, omīte ir tas pats, kas vecmāmiņa."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
